Ne advokātu, bet dzejnieku birojs

2013. gada 20. jūnijs 00:00

Bakalaurs Jānis Zariņš raksta dzeju un pēcjāņu dienā rīkos orientēšanās sacensības.

Vērīgāks Jelgavas un citos laikrakstos, kā arī internetā ievietotu paziņojumu lasītājs, iespējams, būs pamanījis kādu dīvainu JZRLP, kas ik pa laikam parādās paraksta vietā, reklamējot kādas tradicionālā skatītāja/klausītāja/vērotāja uztverei neierastas aktivitātes, piemēram, dzejas sacensības. Puse no šā neparastā JZRLP izrādījās itin bieži dažādos pilsētas pasākumos pamanītais vitālais Jānis Zariņš. Ap savādo burtu rindu diemžēl nekā noslēpumaina nebija.«Viss ir pavisam vienkārši – JZRLP ir saīsinājums no vārdu un uzvārdu pirmajiem burtiem, tātad Jānis Zariņš un Raimonds Lejnieks-Puķe. Toties mūsu sabiedriskās organizācijas pareizais nosaukums ir SO «Zariņš & Lejnieks»,» nosaukumu un burtu kombinācijās palīdz neapjukt J.Zariņš.
- Tātad runa nav par kādu pirmsjāņu joku, bet pilnīgi nopietnu un oficiālu organizāciju?
Jā, un dibināšanas datums ir 2009. gada 23. februāris, tā ka pēc nepilna gada varēsim svinēt piecgadi. Es esmu valdes priekšsēdētājs (tātad tomēr svarīgākā puse – red.), Raimonds – valdes loceklis. Ir mums arī revidents un pats galvenais – brīvprātīgie, kas palīdz dažādos pasākumos.Laikam «Zariņš & Lejnieks» izklausījās tik nopietni, ka pašā sākumā mūs uztvēra kā advokātu biroju. Bijām godīgi un teicām, ka varbūt kādreiz nākotnē, bet pagaidām nodarbojamies ar kultūras pasākumu organizēšanu un citām sabiedriskajām aktivitātēm. Lai gan statūti mums ir diezgan pagari un pieļauj visai plašu darbības lauku, piemēram, piedāvājam izgatavot arī vizītkartes, plakātus un grāmatas, līdz advokatūrai gan vēl neesam tikuši. Pirmajā gadā nebijām rēķinājušies, ka no mums kā no oficiālas organizācijas pieprasīs arī tādas likumā paredzētas lietas kā gada pārskati, nu jau esam samierinājušies.
- Tad jau arī darbi nopietni.
Tā arī ir, kā pēdējo varu minēt nupat kopā ar novada pašvaldību realizēto «Pasākumu īstenošana mācību atbalsta nodrošināšanai Jelgavas novada un Ozolnieku novada bērniem ar zemām pamatprasmēm un sociālās atstumtības riskam pakļautajiem jauniešiem». Pagājušajā nedēļā bija noslēguma konference, bet vēl šajā pirmdienā Zaļenieku profesionālajā vidusskolā vadījām nometni bērniem un jauniešiem.
- Un kur tad dzeja?
Nekur nav pazudusi arī dzeja, ar ko mūsu organizācijā viss sākās. Šķiet, mēs esam Jelgavā vienīgie, kas cenšas jelgavniekus rosināt uz dzejisku vai kādā citā ziņā literāru izpaušanos. Sadarbojamies ar Jelgavas Latviešu biedrības dzejas klubu «Pieskāriens», kur pats esmu aktīvs biedrs. Nu jau ceturto gadu organizējam Jelgavā dažādus dzejas pasākumus. Laikam visneierastākais un reizē arī vissvaigākais ir dzejas sacensības, ko šajā pavasarī sarīkojām otro reizi.
- Un kā ar dalībniekiem?
Pirmajā reizē bija mazāk, bet šogad jaunieši kļuvuši drošāki un pieteicās jau kuplākā skaitā. Pirmajā brīdī process, protams, šķiet pat neiespējams – dzeja jau katram autoram ir citāda, kā tad nu ar šo cīnīsies?Par ekspertiem mēģinām piesaistīt vismaz Jelgavas mērogā pieredzējušākus kadrus, kas tad nu cenšas jauniešus vērtēt, nevis kritizējot, bet motivējot.
- Vai tad var tā uzreiz nākt un dzejot, šajos konkursos taču nav jāsāk dzejot «uz vietas»?
Dalībnieki pieteicās jau mēnesi iepriekš. Šajā laikā viņiem bija jāsagatavo savs dzejolis un priekšnesums. Protams, mūsu vērtējumā galvenais ir dzeja, nevis izpildījums, tomēr tiešs kontakts ļauj iepazīt iespējamo dzejas kolēģi «vaigu vaigā».Pēdējā konkursa uzvarētājam tika solīta arī publikācija kluba «Pieskāriens» ikgadējā kopkrājumā «Zemgales vācelīte», nu rit sīva cīņa par pēdējām brīvajām vietām šajā almanahā.Abos konkursos varēja just, ka jaunieši (tādi bija pārsvarā – varbūt jādomā par atsevišķu konkursu pieaugušajiem?) pret dzeju attiecas visnotaļ nopietni, bet tiem, kas izmēģināja spēkus divreiz pēc kārtas, varēja just, ka otrajā piegājienā uzdrīkstēšanās ir augusi. Ja gribēs pieiet šai lietai nopietni, kaut kas var sanākt. Protams, dzeja gan ir nodarbe, ar ko naudu mūsdienās nenopelnīsi. Ja tā ir sirdslieta, mēs varam palīdzēt un noteikti palīdzēsim.
- Pašam dzeja ir sirdslieta?
Katrā ziņā naudu ar to es nepelnu. Iespējams, nākotnē izdošu savu grāmatu, par ko pagaidām tikai domāju, lai gan dzejas darbi laika gaitā tā kā būtu saradušies pietiekami.
- Tagad, ja nemaldos, atšķirībā no daudzkārt piesauktā padomju nebrīves un cenzūras laika, grāmatu izdot var jebkurš – ja vien maks atļauj.
Var gan. Jautājums tikai, kurš galīgi nepazīstama autora krājumus pirks un lasīs. «Pieskāriena» vadītājai Rasmai Urtānei iznākusi, ja nemaldos, jau astotā grāmata, tātad savs cienītāju loks izveidojies. Pa vienai vai vairākām grāmatām ir vēl vairākiem mūsu klubiņa dzejniekiem.
- Bet ja nopietni (negribu apvainot nevienu jelgavnieku un vēl jo vairāk «Pieskāriena» biedru) – visām grāmatām, kas iznākušas, būtu jāiznāk? Vai daļa no tām vienkārši nepiesārņo literāro telpu?
Protams, tā arī mēdz notikt, bet, cik esmu lasījis «Pieskāriena» autoru grāmatas, neliekuļojot varu teikt, ka nepiesārņo. Tāpēc jau arī darbojamies šajā klubā, lai sekotu cits cita izaugsmei un norādītu uz kļūdām. Vairāki no mums, kam dzeja patiesi ir sirdslieta, atrod iespēju skoloties arī Literārajā akadēmijā vai kā citādi pilnveidot savu profesionālo varēšanu. Tiesa, izmācīties par dzejnieku nevar nevienā skolā, var vienīgi noslīpēt meistarību.
- Tad nav tik slikti, ka dzeja vairs nevienam, arī jauniešiem, mūsdienās nav vajadzīga?
Tik slikti noteikti nav, to liecina kaut vai mūsu pašu statistika – salīdzinot pirmo JZRLP organizēto dzejas vakaru kafejnīcā «Hercogs» 2010. gadā, kad lāgā nepazinu nevienu Jelgavā dzeju rakstošu jaunieti, nu jau to skaits ir vismaz vairāk par padsmit.
- Bet ne jau dzejas dēļ bija jādibina JZRLP jeb SO «Zariņš & Lejnieks»?
Satikās divi cilvēki ar līdzīgu domāšanu, interesēm un nedaudz arī ambīcijām. Domājām par uzņēmējdarbību, bet pagaidām sanāk «bezpeļņas organizācija ar mērķi gūt peļņu». Ar pasākumu organizēšanu nopelnīt nav vienkārši. Nu jau to saprotu arī kā profesionālis, jo pirms divām nedēļām ieguvu sociālo zinātņu bakalaura grādu ekonomikā.Esmu arī jaunatnes lietu koordinators un mūžizglītības speciālists Jelgavas novada pašvaldības Svētes pagasta pārvaldē.
- Mūžu dzīvo, mūžu mācies?
Jā, to pilnā mērā esam sapratuši arī savā JZRLP, jo cenšamies iesaistīties dažādos projektos. Vispopulārākais laikam ir «Sapņu tērps – frizūra», ko īstenojam kopš 2010. gada. Iespējams, šogad ar padomu vai kā citādi palīdzēs arī mana māsa Esēnija, kura jau desmit gadu dzīvo Anglijā. Pēc nelielas lomiņas «Likteņa līdumniekos» un mācībām Latvijas Kultūras akadēmijā viņa aizbrauca uz Angliju un, ieguvusi maģistra grādu, darbojas kā aktrise un režisore Londonā. Jaunākā viņas loma bija tā saucamās Bolivudas filmā.Jaunākā māsa Ilze, kas Latvijā studējusi IT sfērā, arī pašreiz ir Anglijā, bet nedomāju, ka viņa tur paliks.
- Izmantojot radniecīgas saites, esat piedalījušies arī muzikālo projektu organizēšanā.
Tur nu vainojams mans tēvs Juris Zariņš, kurš vēl tagad dzied grupā «Fortis» kopā ar kādreizējo Jelgavas un tagad Dārziņa Rīgas Mūzikas vidusskolas direktoru Juri Kaufeldu. Vienu dziesmu mēģināju iedziedāt arī es, bet neesmu jau tik muzikāls kā brālis Endijs, kurš Jelgavas Mūzikas vidusskolā pabeidzis orķestra diriģēšanas specialitāti, tikai pašreiz pārāk aizrāvies ar IT jomu.
- Atliek novēlēt priecīgus Jāņus!
Paldies, bet 25. jūnijā, tieši pēc Jāņiem, aicinām uz Svētes pagastu, Jēkabniekiem, uz nedaudz netradicionālām orientēšanās sacensībām, kur pēc sportiskās daļas plānots erudīcijas konkurss un diskotēka. ◆

ZZ.lv ARHĪVS

Ne advokātu, bet dzejnieku birojs

Kategorijas