Patiesība par Elejas «Melno dāmu» un pēdējā vietējā grāfu ģimene

2013. gada 16. jūnijs 21:51

39077

Patiesība par Elejas «Melno dāmu» un pēdējā vietējā grāfu ģimene

Gan šai portālā, gan citviet iepriekš jau esmu rakstījis par zudušo Elejas pili, tās iemītniekiem - grāfa Medema ģimeni un dzimtu - un par neparasti patieso un romantisko spoku stāstu par Elejas Melno dāmu, kas saistīta ar jaunās grāfienes Dagmāras Medemas nelaimīgo bojāeju mīlestības dēļ. Spoka esamību Elejas muižas parkā varam apšaubīt un atstāt mistikas pasaulei, taču par notikušā dzīvesstāstu nolēmu pameklēt vairāk informācijas un nonācu pie pārsteigumiem, kas ne tikai apstiprināja šā stāsta patiesumu, bet arī ļauj pirmoreiz iepazīstināt auditoriju ar Dagmāras Medemas vizuālo tēlu, kuru iekļāvu titulbildes kolāžā.

Par atklājumiem lielā mērā esmu pateicīgs Rundāles pils muzeja direktoram Imantam Lancmanim un Elejas pilī dzīvojušās Medemu ģimenes pēctecim Nedam Tobinam, kas dzīvo Kanādā un kuram nav Medema uzvārda un titula, jo ir pēctecis pa sieviešu līniju. Viņa vecvecmāmiņa bija Meta Adele Medema - leģendas Dagmāras māsa. Neds ir fotomākslinieks, kurš arī nodarbojas ar gleznošanu, dzejošanu un muzicēšanu, bet brīvos brīžos apkopo savu dzimtas ciltskoku un arhivē saglabāto.

Dažas pēdējā Elejas pils iemītnieka grāfa Paula Medema ģimenes fotogrāfijas iespējams aplūkot Neda mājaslapā: http://devicks.com/Elley/elley.php

Lai atvieglotu tēmu, īsumā atkārtošu Elejas muižas parka spoku stāstu... «Elejas pils saimnieka, grāfa, sešpadsmitgadīgā meita Dagmāra bijusi iemīlējusies kādā puisī (dārzniekā? policistā? zirgu puisī? karavīrā?), kurš nav bijis no muižnieku vidus. Tas nepatika tēvam. Kad viņas tēvs kompānijā, kurā bija arī šis puisis, devās medībās, jauniete gribējusi līdzi, taču tā vietā ieslēgta pilī. Tad viņa lēkusi pa logu, neveiksmīgi nokritusi un nositusies. Tēvs aiz bēdām licis aizmūrēt liktenīgo pils logu. Bet joprojām meitas spoks melnā mednieces tērpā parādoties Elejas pils parkā - vai nu ar lukturīti rokās, vai traucoties zirgā, lai panāktu mīļoto...»

Patiesais stāsts

It kā dažus apliecinājumus šim stāstam varam atrast joprojām - Sesavas baznīcas kapos joprojām cilvēki var atrast kapu grāfienei Dagmārai Medemai, kura, kā redzams gravējumā uz melnā granīta kapa plāksnes, mirusi sešpadsmit gadu vecumā (uzraksts «Reichsgrafin Dagmar von Medem; geb.d.25.Marz 1892, gest.d.16.September 1908»). Tāpat pils drupās gala sienas paliekās redzams aizmūrēts logs, kurš izskatās aizmūrēts ļoti sen - pirms pils sabrukšanas. Tāpat pats stāsts par jaunās grāfienes bojāeju «uzpeld» dažādos avotos un dažādās versijās, bet pamatlīnijās nav pretrunu.

Lai ērtāk saprast turpmākās detaļas atgādināšu, ka varone leģendā par Elejas Melnās dāmas spoku - sešpadsmitgadīgā Dagmāra Medema bija meita grāfam Paulam Medemam (Paul Heinrich Peter Theodor Graf von Medem) un viņa sievai - Helēnai (kas dzimusi kā firstiene (kņaziene) Helēna Līvena). Pavisam viņiem bija septiņi bērni - sarakstā vārdu oriģinālrakstībā (iekavās ir dzimšanas gadi):- Helene (Ellen) Mathilde Jenny Dorothy von Medem (14 Mar 1888)- Dina Meta Julie von Medem (02 Feb 1890)- Dagmar Julie Elisabeth von Medem (25 Mar 1892)- Meta Adele von Medem (25 Sep 1894)- Friedrich (Fred) Johann Theodor Nikolaus von Medem (11 Jun 1897)- Peter Paul Alexander von Medem (29 Jun 1898)- Alexander Christoph Johann Conrad von Medem (16 Aug 1902)Dagmāras māsa Meta Adele apprecējās ar baronu Paulu Bēru, un viņiem Vācijā 1919.gadā piedzima meita Dagmāra Bēra (Dagmar Dina Elisabeth Sybilla von Behr), kas ir Neda (pilnā vārdā Edvarda) Tobina vecmāmiņa, mammas māte, kura 93 gadu vecumā vēl ir dzīva. Savukārt vecvecmāmiņa Meta mirusi jau Kanādā.

Konsultējoties ar Dagmāras māsas mazmazdēlu Kanādā un Lancmaņa kungu Rundālē, noskaidroju, ka arī Medemu dzimtā saglabājies šis stāsts - varbūt bez papildinājuma par spoku, bet tiešām atmiņas par jaunietes traģēdiju Medemu vidū ir tādas pašas, un, izrādās, vienīgā leģendā piefantazētā detaļa ir - aizmūrētais logs.

To rezumējot, Lancmanis man atrakstīja: «Par Dagmāras traģiskās leģendas ticamību nav šaubu. To neapšauba arī baronese Gerharda fon Hoiningena-Hīne, pēdējā īpašnieka grāfa Paula Mēdema mazmeita, kura visus lietas apstākļus zināja no savām tantēm, Dagmāras māsām. Es viņu iepazinu jau 1987.gadā, kad laikabiedri vēl bija dzīvi... (--) Loga aizmūrēšana gan pieder leģendām. Dagmāra kādā fotogrāfijā, kas pieder minētajai Mēdema mazmeitai, redzama trešā stāva gala istabā ar pusloka logu, kas pēc notikuma nebūt netika aizmūrēts un drupu stāvoklī redzams 20.gadsimta 20.gados.»

Detaļa par aizmūrēto logu kļūst apšaubāma arī rūpīgāk pastudējot Lancmaņa 1992.gadā sastādīto katalogu «Elejas pils», kur no fotogrāfijām un laikabiedru liecībām rezumēti pētījumi par telpu izvietojumu pilī. Kā liecina pils pārbūves hronika, aizmūrētais logs gala sienā, ko tagad redzam drupās, ticis aizmūrēts pils iekštelpu pārbūves laikā ilgi pirms Dagmāras dzimšanas, turklāt aiz aizmūrētā loga atradušies grāfa - tēva - apartamenti, savukārt bērnu istabas Dagmāras laikā atradušās pils trešajā stāvā. Tātad, ja saskaņā ar leģendu Dagmāra tika ieslēgta savā istabā, tad viņa lēkusi nevis pa otrā, bet pa trešā stāva logu, kas arī traģisko iznākumu padara vēl ticamāku.

Atpazīstot sejas

Starp Neda arhīvos esošajām fotogrāfijām uzmanību piesaistīja kāds attēls, kurā ir visi septiņi Paula Medema bērni (skat. pievienotajā galerijā). Fotogrāfija ieintriģēja arī Nedu, un viņš nolēma to parādīt vecmāmiņai Dagmārai Bērai, kad apciemos. Pēc kāda laika viņš atrakstīja, ka vecmāmiņa savu vecāku paaudzes bērnus atpazina šādā secībā (bērnu attēlā - no kreisās): aizmugurē Dina, Pēteris, Dagmāra, Meta, un Helēna (Ellena), kas klēpī tur jaunāko Aleksandru, bet priekšā uz grīdas apsēdies mazais Frīdrihs.

Tomēr, samērojot bērnu vecumu, mums abiem ar Nedu radās šaubas, vai vecmāmiņa savos 93 gados nebūs ko sajaukusi. Spriežot pēc tā, ka mazajam Aleksandram attēlā varētu pusotra līdz divi gadiņi, fotogrāfija tapusi, iespējams, 1904.gadā, kad Dagmārai vēl bija divpadsmit.

Tad Neds pārcilāja nesen no radiniekiem saņemtas kārbas ar vecām lietām un atrada unikālu un pārsteidzošu fotogrāfiju - portretu, kura aizmugurē ir uzraksts, kas liecina, ka tas ir Dagmāras portrets (skat. pievienotajā galerijā). To salīdzinot ar sejām mazo bērnu bildē, kļuva skaidrs, ka Dagmāra ir fotogrāfijas labajā pusē - tā, kas klēpī tur jaunāko brālīti. Neds, to salāgojot ar radinieku informāciju, secināja, ka Paula bērni kopējā attēlā ir šādā secībā (no kreisās): Dina, Pēteris, Helēna (Ellena), Meta, Dagmāra ar Aleksandru klēpī un Freds Frīdrihs uz grīdas priekšā.

Salīdzinot Dagmāras portretu ar citām Paula Medema ģimenes bildēm, ir aizdomas, ka viņas sejiņa varētu būt vēl vienā, kur attēlota meitene zirgā, kā arī svītrainā blūzē starp māsām pie galda - attēlā, kurš gan ir neveiksmīgi nofotografēts un vairums seju ir izplūdušas. Par šīm bildēm (skat. pievienotajā galerijā) Neds nejūtas drošs, un tas ir vien aizdomu līmenī.

Kādi bija pēdējie Medemi Elejas pilī

Neda rīcībā nav daudz stāstu par to, kāda bijusi Paula un Helēnas Medemu ģimene, uzturoties Elejas pilī, taču attālinātu priekšstatu vietējo ļaužu atmiņās pirms aptuveni 20 gadiem apkopoja toreizējo Elejas muižas ēku īpašnieku pārvāldnieks, tagad jau nelaiķis Jānis Skulte. Viņš mēdza apstaigāt vietējos vecākos Elejas vecīšus, pierakstot viņu atmiņu stāstus no viņu vecāku un vecvecāku dzīves muižā, starp kuriem daudzi stāstītāji tolaik jau bija tik veci, ka tagad jau būs miruši (paveicies, ka es dažas J.Skultes pierakstu lapas biju nokopējis un saglabājis). Protams, arī šīs atmiņas klāj subjektīvs «aptuvenības plīvurs».

Pēc šo vecīšu nostāstiem, attiecībās ar zemniekiem un kalpiem grāfs bijis vēss, augstprātīgs un stingrs, taču arī taisnīgs un arī no ļaudīm neesot gluži vairījies. Paula laikā Elejā esot bijis tāds kā ekonomisks uzplaukums, pateicoties alus brūzim un spirtam brūzim. Kā katalogā «Elejas pils» no Medemu pēcteču atstāstītā min Lancmanis, pašā pilī alkohols, neskatoties uz tā ražošanu, tikpat kā nav lietots. Retās svētku ballēs pasniegts šampanietis un sarkanvīns, ļoti retos gadījumos kungiem iedots pa šnabja glāzītei. Alu pilī nelietoja vispār, jo uzskatīts, ka tas esot otršķirīgs dzēriens un lietojams vien krogā, kur, pēc citiem nostāstiem, grāfs arī mēdzis iegriezties ļoti reti.

Pēc veco elejnieku atmiņām, kopā ar ciema ļaudīm grāfs mēdzis svinēt Līgo svētkus, ražas novākšanas svētkus un Ziemassvētkus. Līgošana notikusi ārpus pils un pils parka teritorijas, savukārt Ziemassvētku svinēti pils teritorijā. Pils parks esot bijis ļoti grezns un eksotisks, bet vēlāk, jau Latvijas brīvvalsts laikā, nolaists. Grāfs esot bijis ļoti tīrīgs un to pašu pieprasījis no ļaudīm.

Grāfs nodarbojies arī ar zirgkopību, viņam bijuši īpaši zirgi. Savukārt pļaujas laikā arī darba zirgi esot mainīti ik pēc divām stundām. Pēc pļaujas, kad raža savākta, grāfs pie ļaudīm nav rādījies, taču visiem klāti galdi, dota muca alus, un varējuši ēst un dzert, cik grib.
Kāda veca elejniece zinājusi stāstīt, ka viņas tēvs 1887.gadā palīdzējis apstādināt satrakojušos zirgus, kas bija iejūgti grāfa karietē, kurā bijušas vien dāmas, bet kungi jājuši atsevišķi. Šīs glābšanas rezultātā tēvs esot lauzis kāju, bet grāfs esot licis aizvest tēvu uz slimnīcu Jelgavā un parūpējies, lai viņš tiktu izārstēts. Vēlāk tēvs, kurš arī pratis lasīt, esot četrus gadus strādājis par virsvadītāju smēdē, kur apkala grāfa zirgus.

Imants Lancmanis minēja, ka «par grāfu Paulu Mēdemu pat viņa mazmeita (Gerharda fon Hoiningena-Hīne) teica, ka viņš bijis ļoti lepns un augstprātīgs kungs, kas vienmēr ieturējis distanci ar visiem. Tas gan neizslēdz faktu, ka viņam varēja būt pietiekoši labas attiecības ar apkārtējiem zemniekiem».

Starp Neda attēliem bija arī kāda divu dāmu fotogrāfija greznos tā laika tērpos (skat. pievienotajā galerijā). Šeit gan jāpiebilst, ka tērpi ir raksturīgi 20.gadsimta sākumam - jūgendstila laikmetam, un līdzīgi tolaik tērpušās arī nosacīti turīgākas vai smalkākas latviešu dāmas, piemēram, dzejnieces Aspazija un Zemgaliešu Biruta.

Šai fotogrāfijā abas dāmas atpazina Lancmanis: «Abas ir māsas - Elejas īpašnieka grāfa Paula Mēdema sieva Helēna, kura sēž, un Dina (Aleksandrine) Līvena, kura stāv. Abas bija Bukaišu muižas īpašnieka firsta Aleksandra Līvena meitas. Dina bija trīsreiz precējusies - divreiz ar baroniem Hāniem, pēc tam ar baronu fon Hoiningenu-Hīni».

Dagmāras leģendas īstums

Apskatot Dagmāras foto, mani pārņēma jokainas izjūtas attiecībā uz spoku stāstu, jo grūti stādīties priekšā šīs pusaudzes spoku. Katrā ziņā maz ticamas šķiet tās spoku stāstu versijas, kurās pieminēta stalta melna sieviete (pieaugusi?). Un ja tiešām kādu sievieti, nevis meiteni, kāds redzējis, varbūt tā nemaz nav Dagmāra? Un varbūt vispār tas nav spoks?

Nevēlos šeit analizēt misticismu vai garu pasauli, jo arī tam ir sava loma - īpaši cilvēka emociju, fantāziju, mākslas un arī mīlestības pasaulē. Reālais stāsts izskatās pat visai loģisks - sešpadsmitgadīga pusaudze iemīlējusies, un tēvs nekur nelaiž. Nebija pirmā reize, ka arī dižciltīgā vai aristokrātiskā ģimenē pusaudzis sadumpojas.

No lasītājām spoku stāstu versijām attiecībā uz rēgiem tāds saskanīgs un pieņemams šķiet šis atrisinājums: «Bet vēl šobaltu dienu smaržīgās pilnmēness naktīs melna, auļojoša zirga mugurā, mednieces tērpam vējā plandot, jums garām var aiztraukties Dagmāra. Neaizturiet viņu, novēliet viņai laimi, jo viņa steidzas panākt medniekus, kuru vidū ir arī viņas mīļotais. Dagmāra rimsies tikai tad, kad būs viņus panākusi.»

Šķiet, šī ir leģenda par tādu spoku, kurš ir mīlestības apsēsts, bet arī vājš un trausls. Un pavisam noteikti ne briesmīgs. Tiešām gribas ieteikt šā spoka priekšā vien likt to mierā un ļaut tam lidot.

Bet varbūt mīlētāji, kas vēlas nozīmīgu vai simbolisku mirkli, var pieminēt mīlestības ilgās mirušo Dagmāru citādi? Tā nebija ne pašnāvība, ne slepkavība, tā bija tikai nāve, kas šķīra. Un varbūt nav vērts rudens naktīs meklēt viņas spoku Elejas muižas parkā? Tā vietā varbūt ir vērtīgi atgādināt zudušajai grāfu meitenei (un mums visiem) par ticību mīlestībai, noliekot kādu ziedu uz Dagmāras kapa?..

Dorotejas glezna Elejas pilī

Vēl vēlos piebilst par kādu detaļu, kurai nav tiešas saistības ar pēdējo Elejas pils iemītnieku ģimenes likteni, tomēr bija interesanti viņu fotogrāfijās atpazīt kādu attēlu, kas redzēts prestižas mākslas izsoles katalogā un arī Rundāles pilī, par kuras eksemplāru jau bijusi informācija, ka tā ir kopija.

Starp Neda dzimtas fotogrāfijām daudzas ir ar pils interjeru, bet manu uzmanību piesaistīja kāds ovāls hercogienes Dorotejas portrets, jo tajā atpazinu Angelikas Kaufmanes gleznu, kas 2009.gadā pārdota Sotbija izsolē par 134 500 ASV dolāriem (skat. pievienotajā galerijā).

Bet ja nu izsolē pārdota Elejas glezna? Vai Elejā bija oriģināls vai kopija? Aizdomas radīja kāda persona gleznas aprakstā Sotbija izsoles katalogā. Kā gleznas vecākais īpašnieks gan uzrādīts hercogienes Dorotejas meitas (Dino, Sagānas hercogienes) dēls (Napoléon-Louis, 3rd Duke of Talleyrand-Périgord), tālāk 1899.gadā glezna esot nonākusi mākslas salonā «Keller & Reiner» Berlīnē, bet 1946.gadā tā jau bijusi pie kāda vīra Zakarija Birtšanska Parīzē, kurš 1946.gadā to uzdāvinājis Losandželosas apgabala Mākslas muzejam (ASV), kurš savukārt gelznu pārdeva Sotbijā, lai iegūtu finansējumu krājumu atjaunošanai. Tātad it kā izsolītā glezna nevarēja atrasties Elejā, bet aizdomas radīja 1946.gads un tā persona - Birtšanskis.

Pēc citiem avotiem, tas pats Zakarijs Birtšanskis bijis mākslas konsultants Hitlera valdības līdera Hermaņa Gēringa mākslas dīleriem Valteram Hoferam un Bruno Lozem, un šī darbība bijusi saistīta ar kara laikā izzagtu mākslas darbu legalizēšanu. Konkrēti Birtšanska darbībā konstatēts, ka viņš mēdzis falsificēt gleznu izcelsmi, kas konstatēts, piemēram, kāda Eduāra Manē gleznas liktenī, kura pēcāk nonākusi Berlīnes valsts muzejā.

Tomēr, attiecībā uz Elejas pils bibliotēkas fotogrāfiju, ir šaubas, jo, kā zināms, Elejas pili sagrāva Pirmajā pasaules karā, un Otrā pasaules kara laikā tā jau bija drupās, gleznas tajā nevarēja būt, un attiecīgi trūkst varbūtības, ka vācu karavīri to izzaguši.

Rundāles pils muzeja direktors pieļauj, ka Elejā bijusi kopija, ko licis pagatavot Dorotejas brālis, Elejas pils cēlājs Kristofs Žanno Medems (Neda sestās pakāpes vectēvs) un Lancmanis par gleznas autentiskumu ir pārliecināts: «Par Sotbija pārdotās Kaufmanes gleznas autentiskumu arī nevar būt šaubu. Es gleznu redzēju 2011.gadā Dorotejas jubilejas izstādē Posteršteinas pilī Vācijā, kur to arī nofotografēju. Gleznu nopirka kāds bagāts Somijas zviedrs, tā šobrīd atrodas Šveicē. Tā ir tā pati oriģinālglezna ar autores parakstu, ko Kaufmane 1785.gadā darināja Romā kopā ar Dorotejas meitas Vilhelmīnes portretu, kas kopš 1899.gada izsoles pazudis bez pēdām un zināms tikai pēc ilustrācijas izsoles katalogā.»

«Hoencollernu-Hehingenu lakas zīmogs aizmugurē liecina, ka tā tikusi inventarizēta periodā, kad Saganas pils piederēja Hoencollernas-Hehingenas princesei Paulīnei, taču atšķirībā no daudzām Kaufmanes gleznām, ko Paulīnes dēls Konstantins izveda no Saganas un vēlāk pārdeva, portrets palicis Saganas pilī.» skaidroja Lancmanis.

Viņš konstatējis, ka no Kaufmanes gleznas bijuši darināti atkārtojumi. Arī Rundāles pilī ir viena šāda kopija no 19.gadsimta sākuma, kura esot ne īpaši augstas kvalitātes. Grāfs Teodors Mēdems nesen atsūtījis Lancmanim foto no ļoti laba atkārtojuma, ko Teodors mantojis no sava tēva. Viņš nācis no Vecauces-Remtes Medemu līnijas, tātad līdzīgas kopijas atradušās gan pie Dorotejas brāļa Karla Vecaucē vai Remtē, gan pie otra brāļa Žanno Elejā, kur tas redzams fotogrāfijā kopā ar hercoga Pētera portretu līdzīgā rāmī, secināja Lancmanis.

Tomēr Elejā nav bijusi izsolē pārdotā glezna, taču tas gan neizslēdz gleznas varbūtējo vēstures «mistisko» posmu no 1899.gada Berlīnē līdz zīmīgajam 1946.gadam un Birtšanskim, kurš to vienkārši atdāvina. Iespējams, ka oriģinālā glezna varētu būt pat gluži legāli pabijusi Gēringa kolekcijā, kas vienkārši «izzudis» no tās apraksta uz Birtšanska rēķina, un šādas aizdomas arī konkrēti par Dorotejas portretu reiz radušās kādas ASV universitātes pētījumā.

Jānis Stundiņš, ziņu aģentūra LETA, personiskās novadpētniecības interesēs

+ 13

ZZ.lv ARHĪVS

Patiesība par Elejas «Melno dāmu» un pēdējā vietējā grāfu ģimene

Kategorijas