Jelgavas 4.vidusskola: «Matemātika kā spēle» Reinzemē Pfalcā Vācijā

Liene Brēdiķe, Jelgavas 4.vidusskolas skolotāja

2013. gada 6. jūnijs 22:32

3206

Jelgavas 4.vidusskola: «Matemātika kā spēle» Reinzemē Pfalcā Vācijā

Maija otrajā nedēļā trīs Jelgavas 4.vidusskolas skolotājas - Ivita Steķe, Renāte Bogdanova un Liene Brēdiķe - un tikpat mūsu skolas skolnieču – Laura Hofmane, Kristiāna Pūce un Valērija Mašonska - kravāja ceļasomas, lai dotos uz nu jau pēdējo projekta dalībnieku tikšanos pie mūsu vācu kolēģiem no Lahntahlschule Nassau.

Vācijas rietumdaļas kalnu pilsētiņā Nassau, kas nosaukumu iemantojusi no slavenās Vormsas bīskapijas viduslaiku pils Villa Nassova, pēdējo dalībnieku tikšanos «Comenius» projekta «Matemātika kā spēle» ietvaros vadījām no 11. līdz 18.maijam .

Projekts ilga divus gadus – no 2011. līdz 2013. gadam.

Ceļasomas kravājam katra ar savām domām un izjūtām. Skolnieces viena otra – ar bažām galvā par to, kā varēs saprasties tajās ģimenēs, kurās būs jādzīvo visas komandējuma dienas. Tomēr, nebaidos apgalvot, ka visas – ar lepnumu sirdīs par padarīto. Divas mūsu skolas skolnieces – Laura Hofmane un Valērija Mašonska - uzvarējušas projekta ietvaros rīkotajā skolas konkursā par straujāko savu sekmju uzlabojumu matemātikā, aprēķinot vidējo vērtējumu šajā un pagājušajā mācību gadā. Vienai skolniecei – Kristiānai Pūcei- izdevies izveidot vienu no labākajām matemātiskajām spēlēm citā šā paša projekta ietvaros rīkotajā skolas konkursā.

Atšķirībā no meitenēm skolotājas ceļā devās mazliet ar nostalģiskām un skumjām domām galvā: vizīte Vācijā taču bija paredzēta kā pēdējā oficiālā projekta dalībnieku tikšanās. Tomēr uzdrošinos teikt, ka sirdīs, tāpat kā pirms visām projekta dalībnieku vizītēm, visas jutām to pašu priecīgo satraukumu par gaidāmo tikšanos ar nu jau par tuviem kolēģiem kļuvušajiem vēl septiņu Eiropas valstu pārstāvjiem un labo priekšnojautu , ka arī šī vizīte, tāpat kā citas - Anglijā, Turcijā, Rumānijā, Bulgārijā un Katalonijā Spānijas ziemeļaustrumos – būs izdevusies. Sev no jauna atklāsim un tuvāk iepazīsim vēl divas savu kolēģu un sadarbības partneru zemes – Vāciju un Franciju pašā Vācijas pierobežā Strasbūrā.

Neliela steiga un patīkamas rūpes, jo ceļasomā jāatrod vieta dažām Jelgavas 4.vidusskolas skolotāju mājās palicēju dāvaniņām un sveicieniem Vācijas draugiem, jāpabeidz gatavot piemiņas albums par visu dalībvalstu ieguldījumu un guvumu šajā projektā, un tad... ceļamies spārnos. Šoreiz ar aviokompāniju «Lufthansa», kur lidmašīnas salonā pārsvarā runā vāciski, latviski un, ak jā, arī angliski.

«Lufthansas» piedāvāto lēto reisu dēļ Frankfurtes lidostā esam aptuveni piecas minūtes pirms pulksten astoņiem no rīta pēc Latvijas laika, apmēram piecas minūtes pirms deviņiem pēc Vācijas pulksteņa un vienu apaļu nedēļas nogali pirms pirmās oficiālās projekta dalībnieku tikšanās Lahntahlschule Nassau. Mūs sagaida vizītes Vācijā namatēvs skolotājs Davids Šmidls un taksometra šofere, kā vēlāk izrādās ļoti prasmīga un pieredzējusi sava aroda pratēja. Ceļā ar Davidu sarunājamies, bez šaubām, angliski, jo viens no kunga mācītajiem priekšmetiem Nassau reālskolā ir angļu valoda, bet taksometra vadītāja, kā noprotu, ar angļu valodu gan nav uz «tu». Līdz mūsu galamērķim vēl krietns pusotras stundas skrējiens pa ātrgaitas šoseju, tādēļ, ar pūlēm atsaukusi atmiņā pirms vairākiem gadiem apgūtās vācu valodas paliekas iesācēja līmenī, mēģinu turpināt gan Davidam, gan šoferei vienlaikus saprotamu sarunu vāciski. Atbildē saņemu vien divus sev pievērstus pārsteigtus un samulsušus savu sarunbiedru skatienus, tādēļ steigšus nolemju turpināt peldēt drošākos ūdeņos un iesākto dialogu turpinu angliski.

Daba ārā pa logu ļoti līdzīga tai Latvijā. Dzelteni rapša un sazaļojuši labības vai dažādu dārzeņu lauki, nogāzes, ielejas, meži. Tikai vēja ģeneratoru plantācijas atsevišķā vietās, mākslīgie uzbērumi un norobežojumi ar apstādījumiem gar autostrāžu malām, lielceļu gludums un sakoptība un vietumis mežu biezokņainums kā no pasaku filmām par Tilu Pūcesspieģeli vai Ansīti un Grietiņu nodevīgi liecina – esam taču pašā Eiropas sirdī, vienā no vecākajām Eiropas valstīm Vācijā. Nav jau brīnums, ka ar angļu valodas bagāžu vien šeit nepietiek. Davida teiktais, ka meitenes dzīvos pie divu Nassau skolas skolotāju un vienā no viņa skolas labākajām Vācijas lietuviešu ģimenēm, nomierina. Atvadoties Davids vēl sniedz savas kolēģes Olgas telefona numuru un liek mums apsolīt, ka noteikti Sauteres kundzei piezvanīsim, tiklīdz būsim iekārtojušas viesnīcā, jo viņa ar nepacietību mūs gaidot.

Lai nu kā, valodas un kultūras barjeras, kas ir dabiskas, pirmoreiz iebraucot un uzturoties mazpazīstamā zemē, mūs šeit skar minimāli. Jau no ierašanās brīža noprotam, ka esam uzticamās rokās, jo esam taču atbraukušas un viesojamies pie projekta gaitā sen iepazītiem draugiem. Mūsu skolnieces dzīvo ģimenēs dažādās vietās Nassau un tās apkaimē, savukārt Latvijas skolotāju apmešanās vieta ir viena no Nassau daudzajām privātajām viesnīciņām, šoreiz Lānas upes kreisajā krastā Štrāsbrukštrāsē, kas ir 20 minūšu gājienā no skolas un Nassau centra. Pa logu paveras skats uz viduslaiku Nassau pili pašā augstākajā pilsētiņas punktā kalnā, ap kura piekāji gluži klasiski kā no vēstures grāmatām apvijusies Lānas upes josta.

Visu nedēļas nogali un arī visas turpmākās vizītes dienas savā tikai Volgas kazahiem un Volgas vāciešiem raksturīgajā sirsnībā un ģimeniskumā Sauteres kundzes ģimene mūs «nēsā uz rokām». Ekskursijas uz tuvākām un attālākām pilsētiņām Nassau apkārtnē – Rūderhemu, Visbādeni, Koblenczu, Limczu, brauciens gar varenās Reinas krastu, pār kuru līdz šim posmā no Rūderhemas līdz Koblenzcai nav vēl tapis neviens tilts, Gētes Loreles jeb Lauras skulptūra pašā šaurākajā upes ielokā, kopīgas vakariņas ģimenes lokā, Olgas kundzes mazmeitiņu dzimšanas dienas un pat ģimenes viesības Limczā, un kur nu vēl pastaigas pa Nassau, kādas pusdienas Nassau Vācijas turka ātro uzkodu restorānā un pasēdēšana vakarā pirms mājupceļa Vācijas horvātietes ziedu krodziņā. Sarunas, kopīgi piedzīvojumi, pārdzīvojumi, daudz jaunas informācijas un arī daudz vielas pārdomām.

Tīri simboliski šajā, varētu pat teikt, mūsdienās nu jau daudznacionālajā Vācijas pilsētiņā ierodamies Mātes dienas priekšvakarā, un 12.maiju pavadām tur. Pamostamies līdz ar Nassau baznīcas torņa zvaniem – rīta pusē mums sarunāta tikšanās ar Olgas kundzi. Nassau centrā kluss, kā jau svētdienas rītā, bet netālu no stacijas paejam garām kādam aptuveni astoņus deviņus gadus vecam puisītim, kas tur folijā ievīstītu ziedu rokā.

Nemaz neplānojām un negaidījām, ka šī diena izvērtīsies tā – ka sēdēsim pie ģimenes viesību galda un atzīmēsim kādu ļoti svarīgu dienu – Olgas kundzes mazmeitiņas dzimšanas dienu. Turklāt ļoti ģimeniskā kompānijā, kur gandrīz visi pārzina krievu valodu.Olgas kundzes un viņas vīra dzimtas saknes meklējamas pie Volgas kazahiem. Abi kā vācieši pieredzējuši padomju laikus Kazahijā, kad par savu nacionālo piederību bijis labāk klusēt. Olgas vīrs Viktors zina stāstīt par savas dzimtas vēsturi, kad, atsaukdamies karalienes Elizabetes I aicinājumam nabadzīgajiem vācu zemniekiem doties uz Kazahiju, apstrādāt un iegūt savā īpašumā tur esošās brīvās auglīgās stepes zemes, viņa senči mērojuši tālo ceļu uz Volgas upes krastiem. Vēlāk pēc Padomju Savienības sabrukuma viņi mērojuši ceļu uz Vāciju atpakaļ, lai dzīvotu un strādātu etniskajā dzimtenē. Viktors kā amatnieks un celtniecības darbu meistars, savukārt Olgas kundze iesākumā kā sociālā darbiniece centrā slimajiem cilvēkiem ciematā, bet vēlāk kā vizuālās mākslas un valodu skolotāja.

Nedaudz ar rūgtumu Olgas kundze piemin, ka, būdama iebraucējas statusā tā arī visus 20 gadus saņēmusi tikai 60 procentus no pilnas skolotājas vai sociālās darbinieces algas Vācijā, jo tādi ir šīszemes likumi.

Olgas un Viktora lielākā cerība un dārgums ir viņu meitas un mazmeitas, savukārt spēka un enerģijas avots – radnieciskās saites un labās, ģimeniskās attiecības piederīgo vidū.No saviem turku kolēģiem uzzinām, ka visi viņu skolēni Nassau dzīvo vietējo turku ģimenēs, arī ar stingrām ģimeniskām saitēm un tradīcijām. Mūsu skolniece Valērija dzīvoja lietuvietes un vācieša ģimenē. Turklāt Nassau arī netrūkst veikaliņu un krodziņu, kas pieder kādam iebraucējam turkam, horvātam, francūzim vai itālim, un bieži vien nacionālā piederība nemaz netiek slēpta, bet tieši otrādi – reizēm pat pasvītrota.

Turklāt, maija nedēļas nogalē apmeklējot Nassau, nevar nepamanīt kempingus un treilerus visgarām Lānas upes krastam. Upi var izmantot laivošanai un kuģošanai, ainaviskais kalnainais reljefs dod iespēju doties pārgājienā kalnos, iekoptie rotaļlaukumi, āra baseins un Šteina parks ļauj atpūsties ģimenei kopā ar bērniem.

Mums latviešiem laikam no dzimtļaužu laikiem par vāciešiem iesakņojies tāds stereotips, ka vācietis – tas nu gan ir pedants, pat sīkākai skaidiņai neļaus zemē nokrist, jo tā jau kaut kur ierēķināta. Tāpēc mana auss saspringst, tikko valodas sāk grozīties ap naudām, laiku, nodokļiem, cipariem un dažādām citām praktiskām lietām. No sarunām ar Viktoru izrādās, ka Vācijā ir vienkārši lietas, ko skaita, un lietas, ko arī neskaita. Nu, piemēram, nodokļi. O, jā! Tos gan atskaita. Sākot ar desmito tiesu baznīcas nodokļa un beidzot ar sociālo nodokli, veselības nodokli un vēl dažādu veidu apdrošināšanām. Savukārt tad, ja vajadzīga kāda medicīniska plānota operācija, tad gan ne nauda, nedz arī dienas līdz operācijai nav jāskaita. Vienkārši pieraksties sev izdevīgā vai ārsta ieteiktajā laikā, un saņem pakalpojumu bez maksas.

Kolīdz iebraucām Nassau, Davids mūsu uzmanību vērsa uz plakātiem, kas vēl bija palikuši no nesenajiem protestiem pret Lahntahlschule Nassau slēgšanu. Taisni vai neticami, arī skolu Nassau līdzīgi kā daudzas skolas mazpilsētās un laukos skolas Latvijā skārusi līdzekļu ekonomija un sistēma «Nauda seko skolēnam». Vēlos uzzināt kaut ko par šo problēmu sīkāk, un Davids man pastāsta, ka atšķirībā no Latvijas iedzīvotājiem cilvēki Vācijā prestižākas skolas dēļ naudu par benzīnu, kas Vācijā tomēr ir dārgāks, neskaita. Savukārt bērnus ģimenē laikam gan, jo demogrāfiskā situācija Vācijā, it sevišķi tādās mazpilsētiņās kā Nassau jo gadus, jo sliktāka.

Klātesot nu jau visu astoņu dalībvalstu sadarbības partneriem esam laipni aicinātas skolas zālē uz projekta pēdējās tikšanās svinīgu atklāšanu.

Ar interesi noskatāmies filmu par Nassau, un esam laipni aicināti apskatīt skolu,kā arī iepazīties ar mācību procesu. Interesanti, ka skolēni regulāras mācību stundas apmeklē tikai četras dienas nedēļā, savukārt vienu dienu – trešdienu- viņi veltī, lai praktiski pilnveidotu attīstītu savus talantus: dziedāšanas un muzicēšanas prasmi, vizuālās mākslas un mājturības, kā arī citas prasmes.Ļoti aizraujošā un interesantā veidā skolēni apgūst bioloģiju, pavasara un vasaras mēnešos praktiski nodarbojoties ar biškopību dravā turpat skolas dārzos, pētot kukaiņu dzīvi speciāli skolas dārzā pašu veidotā kukaiņu mājiņā jeb kukaiņu hotelī.

Mājturības un bioloģijas stundās skolēni sviež medu, gatavo vaska izstrādājumus, apgūst metālapstrādes un inženierzinātņu pamatus, kā arī kulinārijas prasmes. Pasākumu starplaikos tiekam cienāti arī ar skolēnu pašgatavotām uzkodām.Ja būtu dabā jāizmēra Nassau pilsētiņas vai kādas citas pilsētas platība Reinzemē Pfalcā, nāktos krietni vien pasvīst pie ģeometriskām dažādu prizmu un piramīdu laukumu aprēķināšanas formulām. Saulainās nogāzēs, kur vien braucam plešas vīna lauki, savukārt gandrīz katra augstāka kalna galā – pils, klosteris vai baznīca. Katrā pilsētā un ciematā jūtama viduslaiku klātbūtne un Svētās Romas Impērijas mantojums, un ne tikai vien.

Tradicionālo konfesiju draudzēm un piederībai kādai no tām vēl aizvien ir liela nozīme pilsētu un ciematu sabiedriskajā dzīvē. Kaut arī tādas netradicionālās draudzes kā Jehovas liecinieki kļūst sabiedrībā aizvien izplatītākas.Interesanti , ka vīna audzēšanas un darīšanas tradīcijas uz Vāciju atnesuši tieši romieši, tāpēc piestājām vīna darītavā degustēt dažādas vīnu šķirnes un klausīties saimnieka stāstījumā par sava amata noslēpumiem.

Tikai braucienā lejup pa Lānas upi ar plostu un ejot uz kopīgajām vakariņām Nassau pilī pa īstam izbaudām Reizemes Pfalcas dabas skaistumu.Pirmo reizi tā īsti uz savas ādas saprotam, ko nozīmē teiciens «nu ir visas slūžas vaļā», lai nevienmērīgā dziļuma kalnu upi Lānu padarītu kuģojamu, kā arī to, cik svarīgi ir slūžas laikus atvērt un pēc tam atkal aizvērt. No mazajiem Francijas skolēniem uz plosta mācāmies, cik svarīgi ir laikus ļauties priekam, dejot, dziedāt smieties un baudīt dzīvi, bet tad atkal sajust mēru, aizvērt «slūžas» priekam, lai ienāk nopietnība un franču miers. Kā latvietei man atliek tikai brīnīties, cik dabīgi kopā ar savu skolotāju Laurentu viņiem tas sanāk.

Stāvais ceļš augšup kalnā uz Nassau pili vainagojas ar diviem Vācijas kā senas demokrātijas un mūzikas lielvalsts pārsteigumiem. Mums spēlē jauks un skanīgs orķestris, kas tērpts stilizētos viduslaiku tērpos, un Nassau pilsētas mērs pilī iejūtas namatēva lomā, pats personīgi pasniegdams vīnu gan muzikantiem, gan arī mums – viesiem.

Jaukais vakars gan nevar izvērsties pārāk garš, jo nākamajā rītā pulksten septiņos paredzēts sēsties autobusā, lai šķērsotu Vācijas robežu un pieliktu sulīgu punktu pagājušogad Anglijā aizsāktajai matemātiskajai spēlei – Eiropas Parlamenta sēdes simulācijai, lemjot par Eiropas Padomes līdzekļu piešķiršanu un taisnīgu sadali izglītības sistēmu uzlabošanai katrā no projektā «Matemātika kā spēle» iesaistītajā nacionālajā valstī.

Protams, arī Eiropas Parlamenta un Eiropas Padomes ēka pašas par sevi bija varenas, iespaidīgas un apskates vērtas. Turklāt, foto galerijā Parlamenta ēkas iekšpusē sirds patīkami notrīsēja, atrodot attēlus gan no Baltijas ceļa, gan no Latvijas uzņemšanas Eiropas Savienībā svinīgā akta 2004.gadā.

Pēc starptautiska matemātisko spēļu turnīra, teātra stundas un akrobātikas skolēniem; pēc kopīgu vadlīniju nospraušanas projekta «Matemātika kā spēle» svēršanai, mērīšanai un vērtēšanai izejam vēl pēdējo kultūrvēstures stundu gida pavadībā Koblencā Reinas un Mozeles krastos, paspējam uz īstu demokrātijas skolu Reinzemes Pfalcas lantāgā Maincā un apskatām pasaules pirmā grāmatu iespiedēja Gūtenberga muzeju.

Šīs dienas bijušas tik iespaidiem, svešvalodu stundām, kultūršokiem un bagātas, ka arvien biežāk prātā nāk vēl kāds turpat Vācijā, tikai citā pavalstī Ulmā dzimis pasaulslavens matemātiķis un dižgars Alfreds Einšteins ar saviem citātiem un izteikumiem par paša atklāto relativitātes teoriju un laiktelpas bedrēm.

Pēc projekta pēdējās tikšanās atskāršu, ka jau ilgāku laiku laika ziņas esmu klausījusies tā kā plašāk - Eiropas pilsoņa līmenī. Gribi vai negribi, auss sadzirdējusi un atmiņa nezin kādēļ gribējusi fiksēt prognozi ne tikai Latvijai, bet arī vēl Anglijai, Francijai, Katalonijai Spānijas ziemeļaustrumos, Turcijai, Rumānijai, Bulgārijai, it kā ar savu laika ziņu diktoru māņiem vien nepietiktu. Varbūt manī tomēr kaut kas pa šo laiku noticis? Bet, ja tiešām tā, tad ļoti skaistā un saudzīgā veidā.

Liene Brēdiķe, Jelgavas 4.vidusskolas skolotāja

+ 5

ZZ.lv ARHĪVS

Jelgavas 4.vidusskola: «Matemātika kā spēle» Reinzemē Pfalcā Vācijā

Kategorijas