Gruzīnu stila fans

2013. gada 7. jūnijs 00:00

«Cilvēks, kas iet ūdenī, nemācēdams peldēt, ir vēl vairāk nekā sasiets,» teic Fridons Pipija, kas prot peldēt sasaistītām rokām un kājām. Svētdien ap pulksten 10 viņš savu māku demonstrēs vietējo makšķernieku sacensību noslēgumā Ozolnieku dīķī.
Kolhidas-Ibērijas, Abhāzijas, gruzīnu – atšķirībā no laikmeta, vietas un izpildījuma niansēm dažādos vārdos dēvētā peldēšanas stila pirmsākumi, izrādās, iesniedzas tūkstošgadu senatnē kā puišu drosmes pārbaudes un karavīru sagatavošanas metode. Fridons tajā sācis trenēties aptuveni pirms pusgada un pirmoreiz publikas priekšā savu māku demonstrējis ziemas peldētāju sacensībās šogad Siguldā.

- Vai aizrautība ar šo ekstrēmo paņēmienu ir tiešā saistībā ar jūsu tautību? – jautāju gruzīnu izcelsmes jelgavniekam, ko esam sastapuši treniņbrīdī Ozolniekos.
Tā droši vien ir, lai gan plašāku informāciju atradu internetā. Būdams ziemas peldētājs, meklēju kaut ko ar to saistītu un uzgāju ziņas par gruzīnu Henriju Kuprašvili – politikas zinātnieku, vēsturnieku, žurnālistu un augstskolas pasniedzēju, kas 2002. gadā 56 gadu vecumā sasniedza Ginesa grāmatā ierakstītu rekordu, sasietām rokām un kājām pārpeldot 12 kilometru plato Dardaneļu jūras šaurumu trīs stundās un 15 minūtēs. Atradis ziņas par šo stilu savos vēstures pētījumos, Henrijs Kuprašvili sāka pats to izmēģināt, un tagad jau pēc viņa iniciatīvas Gruzijā ir nodibināta apmācības skola, notiek sacensības ar vairākiem desmitiem dalībnieku. Visu to uzzinājis, nolēmu izmēģināt arī es. Turklāt atklāju, ka esmu dzimis ap to vietu, kur savulaik cēlies Kolhidas-Ibērijas stila nosaukums, un atceros, ka kaut ko līdzīgu mēs puikas gados mēģinājām arī tuvējā upē. Pēc pirmā demonstrējuma Siguldā nākamreiz martā peldēju Latvijas ziemas peldēšanas čempionāta laikā, pēc tam arī pāri Lielupei Jelgavas Pilsētas svētku dienās maijā. Tagad Ozolnieku ezerā centīšos pieveikt jau lielāku attālumu. Demonstrējumi – tas vairāk tāpēc, lai ieinteresētu par šādu peldēšanu arī citus, bet trenējos pārsvarā vienatnē.

- Senajos vergu tirdzniecības un karu laikos prasmēm izglābties un nenoslīkt arī sasietam, domājams, bija liela praktiska nozīme, bet ko tās varētu dot tagad?
Mācīdamies šādi peldēt, cilvēks ne vien attīstās fiziski, bet mācās arī sevi psiholoģiski disciplinēt, nebaidīties no ūdens, noķert ķermenim piemītošo peldētspējas izjūtu, neļauties panikai arī sarežģītās situācijās.

- Ne tik sen tāpat visai pēkšņi pievērsāties ziemas peldēšanai. Vai esat asu izjūtu cienītājs arī ikdienā?
Par ziemas peldēšanu – tā bija. Gāju garām vietai, kur norisinājās «roņu» sacensības, un nolēmu pamēģināt. Pirmoreiz distanci nopeldēju nepareizā stilā un gāju otrreiz. Auksti gan bija! Bet vispār jau ūdenī ielīdu tāpēc, ka starp dalībniekiem sastapu kādreizējo kolēģi no Cēsu planieristu kluba. Ar planierismu biju aizrāvies vairākus gadus – vispirms Jelgavā bāzētājā Rīgas planieristu klubā, vēlāk Cēsīs, bet deviņdesmito gadu sākumā arī tas likvidējās. Pēc daudzu gadu pārtraukuma atkal pamēģināju pagājušajā gadā Viļņā un prātoju, ka varbūt varētu atsākt. Pēc profesijas tagad esmu masieris, bet savulaik desmit gadu nostrādāju par ugunsdzēsēju Rīgā. Dienests gan tolaik nenodarbojās ar glābšanu uz ūdens, bet esmu piestrādājis arī glābšanas stacijā.

- Ir nācies arī kādu izglābt uz ūdens?
Ir nācies arī izglābt, bet diemžēl biežāk uziet jau noslīkušus cilvēkus. Vai nebūtu labi, ja pie glābšanas stacijām varētu cilvēkus apmācīt peldēšanā un arī glābšanā, jo profesionāļi jau nevar pabūt visās vietās. Iedomājieties, ka glābšanas stacijās notiek šādas nodarbības! Sporta akadēmijas studentiem ir iespēja praktizēties. Un visa nācija iemācās peldēt! ◆

+ 3

ZZ.lv ARHĪVS

Gruzīnu stila fans

Kategorijas