Ar daudzbērnu «gēnu»

2013. gada 7. jūnijs 00:00

Uzaugušiem lielās ģimenēs, jelgavniekiem Ilzei Priedei un Viktoram Terešam kupls atvašu pulciņš ir pašsaprotama lieta.

Vienīgā no visām sešām atvasēm, kas vēlas, lai vasara šogad paskrien ātrāk, ir septiņgadīgā Valērija. 1. septembrī viņa vērs 1. klases durvis un atzīst, ka ļoti grib labi mācīties. Rudenī mājās būs jau četri skolēni, arī Ņikita, Daniels un Viktorija. Abas jaunākās atvasītes – Maksims un Vanesa – bezrūpīgās bērnības dienas vadīs bērnudārzā, jo arī mazā princese beidzot sagaidījusi savu kārtu dārziņā. Mamma dziļi ievelk elpu un klusi nosaka: «Ceru, ka arī es darbiņu atradīšu un pa dienu katrs iesim savās gaitās.» Pagaidām ģimenē vienīgais pelnītājs ir tētis.

Izaug patstāvīgāki
Ilze ar vīru Viktoru audzina sešus bērnus, jaunākajam ir vien pāris gadu. Ilze nosmej, ka plāns pārpildīts un beidzot pienācis laiks pievērsties arī sev. Pāris iepazinās pirms 16 gadiem, kad meitene no Alūksnes bija atbraukusi uz Jelgavu, lai savai draudzenei palīdzētu pārvest mēbeles. Gluži nejauši palīgos pieteicās arī draudzenes bērnības draugs Viktors, kas uzmeta aci uz daiļo vidzemnieci. Ilze mācījās medicīnas skolā Rīgā, abi sāka tikties un draudzēties. Drīz vien pieteicās abu pirmais bērniņš. «Sākām dzīvot no nulles, nekā vairāk par gultu un skapi mums istabā nebija, un nevienam palīdzību arī nelūdzām – visu panācām paši,» stāstu iesāk Viktors. Atvainodamies par valodas grūtībām, viņš tomēr nekautrējas teikumus būvēt latviešu valodā – tas priecē. Piedzima Viktorija, un skolā Ilze tā arī vairs neatgriezās, ko tagad ļoti nožēlo. «Profesiju tev neviens nevar atņemt. Tā bija mana lielākā kļūda, ka nepabeidzu medicīnas skolu, jo ar pliku vidusskolas izglītību tu neesi nekas. To stāstu arī saviem bērniem un noteikti mudināšu viņus jau laikus apgūt profesiju,» stāsta Ilze. Viktors pagaidām ir vienīgais apgādnieks, gadu papildinājis bezdarbnieku rindas, bet tad darbs piedāvāts lielveikalā. Viktors ar to ir apmierināts, arī ar algu izdzīvošanai pietiekot. Tēvs smej, ka viņu bagātība ir bērni. Viņi abi nākuši no lielām ģimenēm – Ilze uzaugusi piecu bērnu saimē, Viktoram ir septiņas māsas un divi brāļi. Sešas atvases ir arī Ilzes māsai un par vienu vairāk Viktora māsai. «Tas ir normāli, mēs esam pieraduši, ka visapkārt ir daudz bērnu. Dzirdēts, ka tie, kas uzauguši lielās ģimenēs, saka – ir noguruši no brāļiem un māsām, tāpēc paši daudz bērnu negrib. Varbūt tāpēc, ka mēs savās ģimenēs bijām vieni no jaunākajiem, domājam citādi,» spriež Ilze. Mammas sacītajā ieklausās mazā Valērija, un uz jautājumu, kādas viņai domas par kuplu bērnu skaitu, meitene nedomājot atbild: «Man patīk, ka ir daudz māsu un brāļu, īpaši mazākos var pakomandēt, auklēt un vizināt ratos.» Ilze piekrīt, ka abas lielākās meitas mammas rūpes izjūt jau tagad, tāpēc atzīst – lielo ģimeņu bērni izaug daudz patstāvīgāki.

Daudzbērnu ģimene kvadrātā
Ilze gan stingri noteic, ka pietikšot ar sešiem bērniem, kas visi jāpabaro, jāizaudzina, jāizskolo, un, galu galā, laiks padzīvot arī sev. «Daudzi jautā, kā ar visu tiekam galā. Nav problēmu! Bērniem gadu starpība nav liela, un viņi cits citam palīdz, pamāca, pieskata. Domāju, ka ar vienu vai diviem bērniem ir pat grūtāk,» spriež Ilze.Viņa stingri apņēmusies rudenī, kad mazā sāks iet dārziņā, meklēt darbu. Ilze pārliecināta, ka to var atrast, galvenais ir vēlēties strādāt, lai gan samaksa sākumā nav liela, bet tomēr kāda naudiņa. Pāris neslēpj, ka vājuma brīžos arī viņiem pavīdējusi doma kravāt koferus, ņemt bērnus padusē un doties prom no Latvijas. Kad liesma apdzisusi, viss krustu šķērsu pārdomāts, ģimene saprot, ka jāpaliek vien mājās. No Ilzes un Viktora kuplā brāļu un māsu loka tikai viena māsa devusies laimes meklējumos uz ārzemēm, visi pārējie palikušie «peras» pa Latviju, kā katrs prot un var.Ģimene vecā koka mājā Jelgavā īrē trīsistabu dzīvokli. Cīnās pašu spēkiem un ļoti vēlas ar laiku no bankas izpirkt mājas otro stāvu. Pagaidām tas vēl ir tāls sapnis, bet ne nereāls, pārliecināts Viktors. Sešu bērnu ģimene devusies arī uz Jelgavas Domi lūgt, vai nevarētu piešķirt kādu pajumti. «Cik esam gājuši, vienmēr tiek atteikts. Mūsu bērni nav invalīdi, paldies Dievam, neesam sēdējuši cietumā, neesam bijuši bērnunamā, neesam represēti un nedzīvojam pašvaldības mājā, kas ir avārijas stāvoklī, tāpēc mums nepienākas. Domē mums laipni atbild: Atvainojiet, kulieties paši,» bezspēcībā saprotoši smaida Ilze. Viņa piebilst, ka gan jau paši kaut kā izdzīvos. Palīdz Sociālo lietu pārvalde, bērniem nodrošinot brīvpusdienas, dāvanu kartes skolas lietu iegādei, nopērkot malku ziemai, un arī tas neesot maz, viņa piebilst. Vasarā salāti, dilles, redīsi izaug piemājas dārziņā. Te arī savs pagalms, kur puikām bumbu dzenāt un ar riteni braukt. Ilze stāsta, ka ar laiku ir doma meklēt lielāku dārzu, kur augtu arī savas zemenes, gurķi, kartupeļi. «Protams, lielajām ģimenēm vajadzētu vairāk palīdzēt, bet tādu ģimeņu ir ļoti daudz, un visiem palīdzēt nevar. Kaut vai bērnudārza jautājumā. Gaidījām rindā gadu, jo arī trīs bērnu ģimene skaitās daudzbērnu, tas nekas, ka mēs esam daudzbērnu ģimene kvadrātā, – rindā tāpat gads jāgaida,» nosaka Ilze. Kopā ar vecāko meitu viņa darbojas labdarības fondā, kurā saņem humānās palīdzības sūtījumus, tos šķiro un dala citām ģimenēm. Tas palīdzējis arī pašiem labi un daudzveidīgi apģērbties.

Integrācija mājās
Ar vienu algu un bērnu pabalstiem nekas vairāk par ēdienu un pirmās nepieciešamības lietām nesanāk. «Toties mēs ejam uz visiem iespējamajiem pilsētas pasākumiem, kur ir brīva ieeja, piemēram, apmeklējām maksimāli daudz pilsētas svētku pasākumu, koncertu, bijām Sarmas ielas svētkos, bērni vizinājās ar zirgiem, skatījās cirku. Par maksu to darīt nevarētu, jo katrs vēl grib pa saldējumam, limonādei, bet bērni mums ir seši,» uzsver māmiņa. Arī aizbraukt uz jūru ģimene pagaidām atļauties nevar, peldētprieku var labi aizstāt ar ūdens valgumu Lielupē un skaisto Jelgavas pludmali.Ģimene cenšas būt aktīva arī politiskajā dzīvē. Ejot uz pašvaldību vēlēšanām, Ilze rūpīgi apsvērusi, par ko šogad balsot, ko partijas izdarījušas un ko sola bērnu nākotnes labā. Vēlēšanu rezultāti viņu ne pārāk iepriecina, lai gan viņas atbalstītais saraksts ieguvis vairākas balsis.Viktors vēlēt nedevās, jo ir nepilsonis. Kaut arī saprot un runā latviešu valodā, Latvijas pilsonību pagaidām iegūt nesteidz. «Esmu dzimis Latvijā, te uzaudzis, gājis skolā, te aug mani bērni, bet pilsonība man nepienākas,» nosaka Viktors un piebilst, ka par to jūtas nedaudz aizvainots. Bērni gan ir ieguvēji, jo lieliski saprotas abās valodās. Ar tēti viņi runā latviski, bet viņš ar bērniem pārsvarā krieviski, līdz ar to arī bērni prot otru valodu.«Mēs ļoti vēlētos, lai pilsēta vairāk domātu par bērniem un viņu brīvo laiku. Pagaidām viens dēls darbojas skolas nometnē, bet pēc tam garlaikosies. Otrs nupat iestājās Jelgavas Valsts ģimnāzijā un arī domā, kā aizpildīt vasaru. Arī meitenēm brīvlaikā pilsētā nav ko darīt. Nometnes mēs nevaram atļauties, Jauniešu klubā, kas atrodas integrācijas centrā, bērni pamatā tikai spēlē datorus. Vairāk vajag sporta laukumu ar basketbola groziem, kāpšļiem, trenažieriem, futbola vārtiem – lai puikām ir ko darīt, kur trenēties,» saka sešu bērnu māmiņa. ◆

ZZ.lv ARHĪVS

Ar daudzbērnu «gēnu»

Kategorijas