Vēlēšanu kandidāti. Sarmīte Ēlerte: «Mēs neko nesolām»

2010. gada 21. septembris 08:32

56954

Vēlēšanu kandidāti. Sarmīte Ēlerte: «Mēs neko nesolām»

Laikraksta «Diena» ilggadējā redaktore, līdz 2007.gadam bijusi Sorosa fonda-Latvija valdes priekšsēdētāja, ir organizācijas «Meierovica biedrība par progresīvām pārmaiņām» dibinātāja un valdes locekle. Vēlēšanās startē no «Vienotībā» ietilpstošās «Pilsoniskās savienības», uz Saeimu dodas pirmo reizi. Partiju apvienības «Vienotība» Zemgales saraksta līderi Sarmīti Ēlerti intervē Evita Puriņa un Edgars Kupčs.

– Sabiedrība «Vienotībai» pārmet, ka premjers Valdis Dombrovskis pensionāriem samazināja pensijas, turklāt liedza viņiem vienlaikus strādāt un saņemt pensijas. Satversmes tiesa to atcēla. Vai, skatoties atpakaļ, varat teikt, ka tie bija pareizi lēmumi? Nupat, tiekoties ar iedzīvotājiem Elejā, viena pensionāre uz šo jautājumu atbildēja: «Vai tad viņi nesaprot, ka Dombrovskim nebija citas izejas, jo valstij nebija naudas!?» Man nenācās viņu labot, jo tad, kad Dombrovskis sāka vadīt Latvijas valdību un visi pārējie gudrinieki bija pamukuši, tad vasarā bija mēneši, kad valsts budžeta deficīts bija 200 miljoni latu, turklāt tas auga. Šajā situācijā bija jāsastāda budžets un, kā to ir teicis pats Dombrovskis un arī Einars Repše (finanšu ministrs – red.), viņi līdz pēdējam brīdim cerēja, ka pensijas nebūs jāsamazina. Protams, būtu bijis labāk iepriekš to pateikt. – Nedēļu un pat dienu pirms pašvaldību vēlēšanām valdības vadītājs vēl apgalvoja, ka pensijas nebūs jāsamazina. Bet jūs atceraties, kā toreiz sataisīja budžetu? Prezidents no pils aizbrauca uz valdības namu, viņi strādāja visu nakti. Nesen radio BBC Latviju raksturoja kā valsti, kas tās rakstītajā vēsturē piedzīvojusi vissmagāko krīzi. Šajā pašā raidījumā ļoti augstu novērtēja to, ko Dombrovskim izdevās izdarīt tajā laikā. Protams, un es to vienmēr esmu uzskatījusi, ir labāk teikt cilvēkiem arī nepatīkamās lietas, jo cilvēki nav muļķi. Lielākoties cilvēki ir racionāli, var argumentēt un pārliecināt viņus. Tagad, tiekoties ar cilvēkiem, mēs viņiem neko nesolām. Es stāstu to, kā man liekas, kā lietas attīstīsies.– Jūs neko nesolāt, bet vai tā ir pareizā taktika? «Vienotībai» pārmet, ka tai nav priekšvēlēšanu kampaņas. «Vienotība» nāk ar sevis pretnostatīšanu Urbanovičam un Šķēlem, bet kāds ir jūsu pozitīvais piedāvājums?Kampaņas mums tiešām nav vai arī tā ir daudz mazāk redzama nekā citiem. «Vienotībai» ir daudzkārt mazāk naudas nekā dažam citam politiskajam spēlētājam. Mēs, «Vienotības» Zemgales saraksta cilvēki, esam apņēmušies izbraukāt visus novadus. Domāju, ka sarunas ar cilvēkiem ir vērtīgākas nekā manipulatīvas un dārgas vēlēšanu kampaņas.Mums ir divas galvenās ziņas. Pirmkārt, Dombrovskim šajā kritiskajā situācijā ir izdevies nostabilizēt valsti un panākt izaugsmi. Šajā gadā nu jau septiņus mēnešus aug eksports, aug ražošana. Pirmo reizi pēc astoņu ceturkšņu krituma tagad kopprodukts aug, bezdarbs samazinās! Šī izaugsme ir jāturpina. Ja Latvijā būs būtiska kursa maiņa, mēs kritīsim atpakaļ. Otrkārt, šīs vēlēšanas ir lielā izvēle starp Latviju kā NATO un Eiropas Savienības valsti, kas manā uzskatā ir vienīgais garants neatkarības ilgtspējīgai pastāvēšanai, un Latvijas nonākšanu atpakaļ Krievijas orbītā. Autoritārā Krievija kopš 2008. gada, kad tā ar tankiem brauca uz Tbilisi un to apturēja tikai ļoti masīvs Rietumu spiediens, tagad atkal cīnās par ietekmes sfēru atjaunošanu. Tās ietekmes sfēra ir bijusī postpadomju telpa. To viņi ir deklarējuši savā ārpolitikas doktrīnā. Tas nenozīmē, ka mēs kļūsim par kaut kādu savienoto republiku, taču arvien vairāk un vairāk, ja vēlēšanās uzvarēs un valdību sastādīs Urbanovičs, šī postpadomju telpa dominēs Latvijā. – Kā šī ietekme varētu izpausties? Ar ļoti augstu korupciju. Zinām, ka Latvijas korupcijas līmenis nav salīdzināms ar Krievijas, kur pēc būtības šī koruptā sistēma strādā, lai noturētu pie varas drošības, bijušās čekas darbiniekus un varas birokrātiju. Nupat bija interesanta konference, kur tiekas gan Krievijas amatpersonas, gan analītiķi. Tajā secināja, ka korupcija Krievijā nemazinās, Krievija joprojām eksportē tikai izejvielas, bet pirms diviem gadiem Medvedeva (Krievijas prezidents – red.) uzsaukums par inovācijām beidzās ar nulli. Nonākt Krievijas ietekmes zonā nozīmē tautsaimniecību, kurai kā stimuls nedarbojas konkurētspēja. Visi mūsu uzņēmēji, kas, pazūdot iekšējam tirgum, sāka eksportēt, pēc būtības konkurē pasaules līmenī. Šis ir ceļš uz inovācijām, attīstību, spēcīgu ražošanu. Otrs, kas ir ne mazāk svarīgi – šajā doktrīnā ir deklarēts saglabāt ietekmi postpadomju telpā caur krievu valodu. Tāpēc ne jau velti Maskavas mērs Lužkovs atbrauca uz Latviju un teica: «Drīz viss atgriezīsies normālībā – krievu valoda būs otrā valsts valoda!»– Vai Krievijas ietekme nozīmētu arī vēlmi pārdot valsts uzņēmumus Krievijai?Krievijas ietekme, pirmkārt, ir energoatkarība no šīs valsts. Latvija ir vienīgā valsts, kur pēdējos divos gados ir pieaugusi energoatkarība no viena avota. Partiju apvienības «Par labu Latviju» valdes locekļa, bijušā VDK pulkveža un tagadējā «Iteras» vadītāja Savicka interese ir Latvijā pārdot pēc iespējas vairāk gāzes. – Ko «Vienotība», vadot valdību, ir darījusi, lai energoatkarību mazinātu? Vadot valdību, «Vienotība» nupat ir tikusies ar Vācijas kancleri Angelu Merkeli. Ar viņu tika pārrunāta enerģētikas neatkarība gan savienojuma ziņā, kas nozīmē iespēju saņemt no Eiropas enerģiju, gan alternatīvo energoresursu rūpnīcu ziņā. Viņa runāja gan par Liepāju, gan par iespēju vācu uzņēmumiem piedalīties kā investoriem. – Jūs sacījāt, ka «Vienotībai» un Dombrovskim ir izdevies nostabilizēt valsti un panākt ekonomisko izaugsmi. Taču vai laukos iedzīvotāji, ar kuriem tiekaties, to jūt? Vai nav tā, ka viņiem ziņa par iekšzemes kopprodukta krituma apstāšanos ir vien abstrakti skaitļi?Izaugsmes procenti nozīmē vairāk darba vietu. Tomēr zināmu laiku prasa, kamēr tas aizveļas līdz katra konkrētā cilvēka ikdienai. Tas nebūs ne rīt, ne parīt. Bet sarunas ar cilvēkiem ļoti skaidri uzrāda vēl divas problēmas. Pirmā – Latvijā ir augošs darba roku trūkums. Latvijā parādās problēma, kas bija deviņdesmito gadu sākumā pēc visām reformām, – ļoti augsts bezdarbs un ļoti augsts darba roku trūkums. Tas nozīmē, Latvijas izglītības sistēma nespēj sagatavot cilvēkus, kas darba tirgum ir vajadzīgi. Otra, ko laukos dzird atkārtoti, ir tā saucamā garantētā iztikas minimuma (GMI) problēma. Par šo pabalstu nevar prasīt, lai cilvēks kaut ko strādātu, to vienkārši dod. Līdz ar to veidojas cilvēku grupa, kurai, pat ja viņa to grib, ir grūtības atgriezties sabiedrībā. Milzīga atbildība drīzumā gulsies uz sociālajiem darbiniekiem, jo liela daļa no šiem cilvēkiem aiz rokas būs jāvelk atpakaļ sabiedrībā. Ņemot vērā, cik mēs (Latvijas iedzīvotāji – red.) esam maz, tas mums ir jādara. Otra vieta, kur sabiedrībai jāsaliedējas, ir skola. Skolās arvien vairāk parādās sociāli atšķirīgie ģimeņu stāsti. Ir bērni, kas uz skolu atnāk normāli sagatavoti, bet ir tādi, kam ģimene neko nav devusi. Skola ir tas ierocis valsts rokās, ar kuru valstij ir pienākums šajā brīdī izlīdzināt un visus bērnus nostādīt vienādā sacensības līmenī. Es tagad nerunāju par to, ka bērniem ir dažādas spējas, bet tāpēc, ka spējīgs bērns nāk no nabadzīgas ģimenes un līdz skolai nav iemācījies ne lasīt, ne skaitīt, nenozīmē, ka skola var atļaut viņam atpalikt un netikt līdzi. Runājot ar skolotājiem, esmu sapratusi, ka šausmīgi svarīga ir pirmā klase. Pirmajā klasē vajadzētu skolotāju palīgus, jo tur visus bērniņus var dabūt uz vienādu līmeni un ieinteresētību, tad bērnam ir cerības. – Vai pašlaik netiek darīts pretēji, jo viena daļa mazo skolu ir aizslēgtas un bērniem liek braukt 15 kilometrus līdz skolai.Mazā skola cita no citas atšķiras. Bijām Jēkabpils novada Dunavā, kur ir maza pamatskola – 40 bērnu kopā ar piecgadniekiem un sešgadniekiem. Viņi ir viena no tām Sorosa fonda atbalstītajām skolām Zemgalē, kura dabūjusi 25 tūkstošus eiro, lai spētu sevi pārveidot par kopienas centru. Tas nozīmē, ka tur ir visādi pulciņi, viņi mācās rakstīt projektus, tur ir mūžizglītības lietas. Tas ir veids, kā skola sevi var saglabāt. – Tur vajadzīgi cilvēki, kas to dara, bet ne visur tādi ir.Jā. Sorosa fonds jau iedod tikai makšķeri. Bet no šīs mazās skoliņas visi bērni iestājas vidusskolā! Tā ir laba skola. Tomēr statistika rāda, ka bērnu sekmes lielajās skolās ir labākas nekā mazajās. Ir viena robeža, par ko ļoti atbildīgi jādomā gan pašvaldībām, gan vecākiem. Izglītības mērķis ir bērns, tās mērķis nav uzturēt muižu, skolu, nodrošināt apkuri. Ja bērns kļūst par ķīlnieku tikai tāpēc, ka mums jāuztur tā māja, ja skola kļūst maza un skolotājus nav iespējams nodrošināt ar darbu, tad aizplūst skolotāji. Ja skola nespēj dot kvalitatīvu izglītību, tad labāk bērnus vest uz lielu skolu. – Pirms gada sākās diskusija, kurā LU rektors Mārcis Auziņš ierosināja, ka mums ir par daudz universitāšu, ka tās ir vājas u.tml. Taču tā tas arī palika.Nav politiskās gribas un drosmes! – Vai jums tā būs? Liela daļa universitāšu droši vien brēks pretī, ka reforma nav iespējama.Domāju, ka ir divi objektīvi apstākļi, kas palīdz un pieprasa reformas. Dramatiski samazinās studentu skaits un tas turpinās samazināties demogrāfijas dēļ. Otrs – kvalitāte. Latvijā ir notikusi bakalaura studiju masivizācija. Tas ir gājis uz masu, nevis kvalitāti. Ja nav pietiekama kvalitāte, visi, kas varēs, brauks studēt uz ārzemēm. Šie divi apstākļi to politisko gribu pastiprinās. Reforma beidzās ar neko, jo nav iespējams pašiem sevi reformēt, saejot visiem bariņā. Valsts rokās ir ļoti normāls līdzeklis – likumā noteikt standartus studiju programmu akreditācijai. Ar to ir iespējams izslēgt programmu dublēšanos. Otrkārt var uzstādīt kritēriju, cik skaita ziņā daudz jābūt akadēmiskajam personālam un doktorantiem, lai vispār akreditētu. Otrs veids, ko dara Tartu universitāte, kas atšķirībā no visām Latvijas augstskolām ir minēta starptautiskos reitingos, ir nu jau vairs ne tikai maģistra, bet arī bakalaura programmas angļu valodā. Tas dod iespēju piesaistīt ārzemju pasniedzējus un eksportēt izglītību. – Vai jūsu minētās reformas nozīmē samazināt augstskolu skaitu?Noteikti. Igaunijas modelis ir attīstījies saprātīgāk. Viņiem ir viena liela akadēmiskas ievirzes universitāte Tartu un vairāk profesionālas ievirzes augstskola Tallinā. – Jelgavā arī ir profesionāla universitāte, bet ir arī ekonomisti un sociologi, kas pēc studijām nevar darbu dabūt. Daļēji tas ir tādēļ, ka izkrīt profesionālās izglītības posms. Šogad uz profesionālajām skolām aizgāja ap 41 procents, taču līdz šim tā proporcija bija pilnīgi absurda – tikai 30 – 35 procenti. Ja profesionālas skolas spēj dot labu amata izglītību, plus tās ir arī kaut kādā loģiskā vertikālā integrācijā ar profesionālas ievirzes augstskolām, jo 21. gadsimtā nepietiks tikai ar vidējo vai vidējo profesionālo izglītību, tad tas var notikt. Taču tas nav iespējams, ja Latvijā ir daudzas profesionālās skolas ar pirmsplūdu līmeņa tehnoloģijām. Šobrīd attīstībai ir pieejamas ES naudas, tomēr skaidrs, ka šīs skolas ir jāapvieno, tostarp ar iespēju iegūt mūžizglītību.– Jūs teicāt, ka sociālajiem darbiniekiem būs jāpapūlas atgriezt daļu sabiedrības dzīvē. Bet vai ir iespējams tādu ļaužu masu piedabūt pie tā, ka viņi pūlas strādāt?Katra liktenis ir individuāls. Piemēram, Bērvircavā runāju ar aktīvām sieviešu organizācijas pārstāvēm. Savulaik deviņdesmito gadu sākumā viņas dabūja tādas mazas grantu naudiņas, bet viņas izdarīja fantastisku lietu – sabiedrībā atgrieza sievietes, kas 15 gadu no mājām nebija izgājušas. Ir cilvēki, kam pazudis ceļš. Bet bieži vien to var atklāt ar maziem projektiem. Otra lieta – Pasaules Bankas «simtlatnieku» programma parādīja virzienu, ka tos simts latus nedod tāpat, tie ir jāatstrādā. Galvenais ir nenolaist rokas. Pat, ja nav darba, varbūt jāmeklē iespējas iemācīties ko jaunu. – Ko darīt ar tiem daudzajiem tūkstošiem cilvēku, kas vienkārši brauc prom?Daļa brauks atpakaļ pie pirmās iespējas, jo viņi ir devušies prom, jo jāuztur ģimenes, bet šeit nevar atrast darbu. Daļa ir aizcirtusi durvis, apvainojusies uz visiem un pēc iespējas ātrāk mēģinās aizmirst latviešu valodu un nebūt latvieši. No Īrijas īri brauca prom 150 gadu garumā kopš vairākiem badiem 18. gadsimtā, kad mira cilvēki. Īrijā tagad dzīvo četri miljoni, ārpus Īrijas – 80 miljoni. 1972. gadā Īrija iestājās ES, un īri sāka braukt atpakaļ. Kad atsāksies izaugsme, radīsies darba vietas un augs dzīves līmenis, daļa cilvēku atgriezīsies. Šajā aspektā ir svarīga viena likuma izmaiņa – par dubultpilsonību ES un NATO dalībvalstīs. Pašlaik Latvijā ir absolūti mazohistiska pilsonības politika, kas nozīmē – jo mazāk pilsoņu, jo labāk. Ja bērns piedzimis Īrijā un reģistrēts kā Īrijas pilsonis, viņš nevar dabūt Latvijas pilsonību. – Taču pirms pusotra, diviem gadiem par šo lietu ļoti diskutēja un solīja atrisināt! Kur palika?Nezinu, noslīka. Tik tālu kā izstrādāts likuma grozījums tas nekad nav bijis. Arī Vācija šo ir pieņēmusi, cutas Eiropas valstis iet uz to. Varbūt bērniem, mazbērniem, tomēr tā ir saite ar Latviju un iespēja atgriezties. Vēl daudz atkarīgs no profesionālās izglītības. Ja man stāsta, ka puse no vienas klases, kas beidz vispārējo vidusskolu, aizbrauc sēnes lasīt, tad tā ir valstij zemē nosviesta nauda un iztēles trūkums. Ja cilvēks brauc mācīties, tas gan ir brīnišķīgi, jo cilvēkam vajag augstu un labu izglītību. Diemžēl mūsu izglītības sistēma neiemāca cilvēkiem uzņēmību. Jo valsts nerada darba vietas, tās rada cilvēki. Valsts tam dod apstākļus, un arī valstij šajā ziņā vēl daudz jāizdara. – Pašreizējā valdība vairākkārt mainījusi nosacījumus nodokļu lietās. Arī pašlaik joprojām nav skaidrs, vai saglabāsiet samazinātās PVN likmes. Uzņēmējos tas nerada pārliecību par stabilitāti. Daudzās nodokļu izmaiņas, kas bijušas nesenajā vēsturē, rāda to, cik drudžains bijis šis laiks. Tā tas neapšaubāmi arī bija. Par samazināto nodokļa likmju atcelšanu runā tas, ka valstij ir jāspēj kompensēt cenas tiem, kam to patiešām vajag, nevis visiem. Presi un grāmatas nevar mērķtiecīgi dotēt kā, piemēram, zāles. Es uzskatu, ka oriģinālliteratūrai un presei samazinātā PVN likme jāatstāj vai jāatrod citi veidi, kā to kompensēt. Piemēram, oriģinālliteratūrai to 70 vai 90 santīmu kāpumu būtu iespējams kompensēt caur Kultūrkapitāla fondu. – Taču skaidrs tas nav! Skaidrs ir tas, ka Latvijai nākamgad jāiekļaujas sešu procentu budžeta deficītā, jo vairāk mums neaizdod. Seši procenti ir daudz – tas nozīmē, ka mēs joprojām tērēsim vairāk nekā nopelnīsim. Lai iekļautos šajā nosacījumā, pirmkārt ir jāsaprot, kādas īsti ir prognozes. Tāpēc nav gluži nepareizi tas, ko politiķi runā, ka jāsagaida trešā ceturkšņa budžeta rezultāti, lai spētu prognozēt. Pašlaik tiek cilāti vairāki klucīši, par to, kā viņi saliksies, domāju, līdz 2. oktobrim mums būs lielāka skaidrība. Šie klucīši ir jautājums par PVN, tā izlīdzināšanu vai celšanu, jautājums par nekustamā īpašuma nodokļa palielināšanu un to, cik iespējams samazināt izdevumus, likvidējot valsts funkciju dublēšanos. Skaidrs, ka arī valsts pārvaldei vēl būs jābūt samazinājumam. Funkcijās tiešām ir ko mazināt. Taču nevar samazināt budžetu kultūrai, ko jau pērn samazināja visvairāk – par 40 procentiem. – Šķēlem ir lozungs, ka pietiek atrisināt desmit procentus ēnas ekonomikas, lai valstij nebūtu finanšu problēmu. Tur varbūt ir daļa populisma, taču ko iesākt ar ēnu ekonomiku? Dažus mehānismus valdība nupat jau pieņēma. Viens no tiem ir dot priekšroku tā saucamajiem baltajiem uzņēmumiem, kas maksā nodokļus, kā arī iepirkumos prasīt, lai firmā algas būtu atbilstošas tās nozares vidējiem rādītājiem. Otrs ir tas, ko atkal un atkal dzird no uzņēmējiem, ka VID vienkārši sarežģī strādāšanu, nevis panāk to, ka sods par nodokļu nemaksāšanu tiešām ir neizbēgams. Šai sajūtai ir jābūt. Valstij jāspēj parādīt, ka tā ir sakārtota un caurspīdīga, ka tas nav haoss, kur pazūd nodokļu maksātāju nauda. Nākamais ir vispārējā ienākumu deklarēšana, par ko runā jau 15 gadus. – Bet mēs zinām, kas notiek jau tagad ar amatpersonu ienākumu deklarēšanu – Cik vispār kāds to pārbauda un soda par neatbilstībām?!Vispārējā deklarēšanās dos to, ka nebūs iespējams uz bomžiem vai nabaga tantiņām uzrakstīt milzīgus nelegālus īpašumus un atmazgāt naudu. Ja jau būtu viena brīnumnūjiņa, tad valsts kasē ienākt ne tikai desmit, bet visi simts ēnu ekonomikas procenti! Es teiktu, ka vēl viena pilnīgi nemateriāla lieta ir kopienas apziņa. Latvijā 87 procenti jūtas atbildīgi par ģimeni un tuvākajiem radiem, bet tikai pieci procenti jūtas atbildīgi par visiem Latvijas iedzīvotājiem. Tas rāda, ka nācijas identitāte ir ļoti vāja. Reizēm paliek sajūta, ka katra grupa ir par sevi, cīnās par savām interesēm, jo, ja necīnīsies, to, kas tev pienākas, paņems kāds cits. Šajā situācijā to ļoti lielā mērā ir ierādījuši politiķi, tomēr tas parāda arī nācijas ļoti zemo pašapziņas līmeni. Tas, ka nav kopienas apziņa, ka, lai cik dažādi viedokļi mums ir, mēs tomēr visi piederam vienai kopienai, mums kopā jāpāriet gan puķu pļavai, gan mīnu laukam. – Kas ir tie, kas veido šo kopienu? Jūs kādā intervijā esat runājusi par «krievu tautības latviešiem», proti, tiem cittautiešiem, kas ir integrējušies un vēlas iesaistīties sabiedrības procesos. Taču «Vienotības» sarakstā viņu tikpat kā nav. Ar «Saskaņas centru» jūs arī negrasāties kopā strādāt. Ja Urbanovičs runā par trešo republiku, tad tur nekas kopā nevar iznākt.– Kandidātu sarakstā mēs neredzam šos lojālos nelatviešus.Ir Loskutovs. Bet mums viņu ir nepietiekami. Lai panāktu, ka viņu ir vairāk, nepieciešams laiks. Es jutu laika trūkumu. Bet ir vēl viena problēma. Deviņdesmitajos gados bija konkrēta integrācijas programma, kam tika veltīti līdzekļi. ANO finansētā latviešu valodas programma. 400 tūkstoši nokārtoja valsts valodas atestāciju. Piemērs ir konsekventā skolu mācībvalodas pāreja uz citu proporciju, šobrīd 60:40. Tas deva rezultātu. Ja deviņdesmito gadu sākumā vairāk nekā 50 procenti krievu nemācēja latviešu valodu, tagad tādu ir zem 20. Visi jaunie cilvēki māk latviešu valodu. Tātad viena konsekventa politika dod rezultātu.Tagad šīs politikas nav nemaz. Nav arī īsi formulējams mērķis, par ko sabiedrībai jāvienojas. Proti – nacionāla valsts, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, latviska kultūrtelpa un nācija, kurā var iekļauties katrs, kas ir pilsonis, zina latviešu valodu un jūtas piederīgs Latvijai. Šis integrācijas atkritiens ir jūtams, jo biznesa sfērā par spīti zinātāju skaitam latviešu valodas lietotāju skaits samazinās. Deviņdesmito gadu sākumā bija cerība, ka pilsonības iegūšana ir tas instruments, caur kuru integrējas. Nē, tas tā nav, jo Krievijas apzinātais informācijas un kultūras darbs dara savu. Tas pats notiek Ukrainā, Moldovā. Mēs tam liekam diezgan maz pretī. Integrācijas atslābums un valsts nespēja noteikt programmu un vīziju rada Latvijā sajūtu par divkopienu valsti. – Tikai sajūtu?Es teiktu, ka sajūtu, jo pēc būtības tas nedrīkst atbilst patiesībai. Ja tādā mazā valstī dzīvo divas kopienas, tas rada neuzticību, apgrūtina kooperēšanos un demokrātijas funkcionēšanu, jo tā var pastāvēt tikai un vienīgi nacionālās valstīs. Nācija ir līme, tā iedomātā kopiena, kas cilvēkus satur kopā, un uz tā pamata rodas demokrātija, kad cilvēki strīdas un sadarbojas. Latvijai jābūt nacionāli demokrātiskai. Tas ir tik vienkārši, cik es to teicu. Taču ir jāizslēdz agresīvā retorika no publiskās telpas un jānodefinē, ka nācija ir atvērta jebkuram, kas grib tajā integrēties. Latviešu tauta ir spējusi integrēt ļoti daudz cilvēku. Tas, ka 60. – 70. gados Latvijā ienāca ļoti daudz krievu, nav viņu privātā atbildība.– Bet ko lai darām ar to otru kopienu? Arī Jelgavā ir liela daļa iedzīvotāju, kuri runā tikai krieviski, ja lasa avīzes, tad krievu auditorijai paredzēto, un skatās krievu televīziju.Krievi par to individuāli nav vainīgi. Tā vietā, lai plivinātu rokas un sēdētu virtuvē un lamātu krievus, ir vajadzīga konsekventa un ilglaicīga politika. Tas nebūs pat vienas paaudzes laikā. Katrs cilvēks, kurš savā sajūtā un pārliecībā kļuvis par latvieti, drīkst kļūt par Latvijas nācijas sastāvdaļu. Ja mēs dzīvosim ar etniskās minoritātes apziņu kā padomju laikos, tad mēs tiešām izbeigsimies. – Tomēr oranžās lentītes un Krievijas karodziņus redzam arvien vairāk. Nesen «Par labu Latviju» kopā ar «Saskaņas centru» nobalsoja pret latviešu valodu elektroniskajos medijos. Ir vajadzīgas izmaiņas valodu regulējumā, piemēram, ka neviens cilvēks nedrīkst tikt diskriminēts tāpēc, ka viņš zina tikai valsts valodu. Latvijā bīstama ir divvalodība. Daudzvalodība nebūtu bīstama – lai ir skolas ar franču, angļu un arī krievu valodas novirzienu. Demokrātija ir jāstiprina arī caur sabiedrisko televīziju, kas ir ļoti vājš posms. – Jelgavā «Vienotību» un «Jauno laiku» vispār nejūtam. Ir divi deputāti, kas sēž Andra Rāviņa koalīcijā. Rāviņš brauc iepazīties ar jauno Maskavas prefektu, Maskavas mērs Lužkovs brauc pie Rāviņa, Aigars Rublis ar viņu kopā iet uz muzeju, organizē ļoti siltas attiecības. «Jaunais laiks» ir labā roka Rāviņam. Kāds ir nodaļu darbs?Man ir grūti par to spriest. Esmu Jelgavas pusē satikusi ļoti rosīgus cilvēkus, piemēram, Ritu Čigāni. Partiju nodaļām ir ļoti jāstrādā pie tā, lai tās būtu vietas, kur kopā satek visdažādākie ierosinājumi politikai. Viņiem ir jāstaigā, jārunā ar cilvēkiem, jāvāc kopā ziņas, kas pārtop politikā. Ļoti maz attīstīts un veicināts ir tas, ka partija ir vieta, kur diskutē un vienojas par labākajām politikām. Diemžēl vēl aizvien kā padomju laikos pie mums partija ir veids, kā izsist resursus. Kalvītis par to runāja ļoti atklāti, bet, manuprāt, tas ir pilnīgi nepieņemams. – Vai ir partijas, ar kurām iesiet vai neiesiet kopā? Par «Saskaņas centru» un PCTVL ir skaidrs.Šķēlem un Šleseram jātiek pāri piecu procentu barjerai, tādēļ viņi lai risina šīs problēmas. «Vienotība» ir pateikusi, ka dabiskie sadarbības partneri ir ««Visu Latvijai!»-TB/LNNK», iespējams, ka priekšroka pašreizējai koalīcijai. Bet es uzskatu, ka līdz vēlēšanām visas citas partijas ir mūsu konkurenti. – Vai nebūs tā, ka pēc vēlēšanām PLL saies kopā ar ZZS vai «Saskaņas centru», bet «Vienotība» atkal sēdēs opozīcijā un tauta atkal būs neapmierināta?«Saskaņas centrs» jau sadarbojas ar Šleseru Rīgas Domē. Tā kā tā ir loģiska koalīcija. Ja apskata PLL valdes sastāvu, tad šāda koalīcija liekas pavisam loģiska. «Zemnieki», kā mēs zinām no viņu vēstures, vienmēr būs ar tiem, kas ir pie varas. Tādēļ iespēja, ka pēc vēlēšanām var izveidoties Urbanoviča vadīta koalīcija, pastāv. Tādēļ es ļoti lūdzu pirms vēlēšanām padomāt katru cilvēku, kurš atbildīgi domā par Latviju, savu un bērnu nākotni.

ZZ.lv ARHĪVS

Vēlēšanu kandidāti. Sarmīte Ēlerte: «Mēs neko nesolām»

Kategorijas