Vēlēšanu kandidāti. Andris Šķēle: «Vainīgais krīzē medijiem bija jāpasludina»

2010. gada 23. septembris 10:38

2945

Vēlēšanu kandidāti. Andris Šķēle: «Vainīgais krīzē medijiem bija jāpasludina»

«Par labu Latviju» Zemgales saraksta līderi un Tautas partijas priekšsēdētāju Andri Šķēli intervē Evita Puriņa un Gaitis Grūtups.

– Tautas partijai pēdējos gados ir bijis jūtams popularitātes kritums, apmēram piektā daļa biedru nepārreģistrējās. Kā to skaidrojat? Mēs pārreģistrēšanos speciāli veicām, jo Latvijā lielākā daļa politisko partiju ir tādas «papīra partijas». Tās uzrāda milzīgu biedru skaitu, bet reāli dzīvē nedarbojas. Taču TP ir viena reāla organizācija. TP ir vairāk nekā pusotrs tūkstotis biedru, bet mums ir arī atbalstītāji. Biedriem ir jāmaksā biedra nauda un jāatsaucas uz noteiktiem pamudinājumiem, kurp iet un kur piedalīties. Savukārt starp atbalstītājiem ir tādi, kuriem biedra statuss nav savienojams ar profesionālo darbību. Tie ir cilvēki, kas ik pa laikam grib piedalīties, izteikt savu viedokli. Mēs mudinājām arī ierēdņus pārdomāt, vai viņiem vajadzētu atrasties biedru statusā. Manuprāt, ierēdņu politizācija nav pareiza. Lielākā daļa atsaucās šim pamudinājumam un ir atbalstītāju statusā. – Taču ir aizgājušas arī tādi pazīstami cilvēki kā Juris Žagars, Jānis Lagzdiņš, Dzintars Ābiķis, kas savulaik bija jūsējie. Ābiķis uz Lagzdiņš Tautas partijā bija atnācēji. Nesen Rīgā satiku Jāni Lagzdiņu, kurš dzīvo netālu no manas darba vietas. Mēs ļoti labi saprotamies. Ja viņš nebūtu pieņēmis lēmumu no politikas aiziet vispār, esmu pārliecināts – Lagzdiņš būtu mūsu sarakstā. Viņš TP dzīvo līdzi. Gan viņš, gan es esam tieši cilvēki. Mēs sarunājamies vienā valodā. Ir labi, ka partija reizēm patīra savas rindas, nevis uztur ilūziju par partiju demokrātiju. Bet cilvēki nāk klāt, mēs katrā valdes sēdē uzņemam jaunus biedrus.– Tomēr atbalsts tautā jums ir krities – bija uzvara vēlēšanās, tagad ir knapi pieci procenti.Būs jau vairāk. Neapšaubāmi, ir krities, bet, ticiet man, vēlēšanu rezultāts būs tāds, ka mūs nākamajā Saeimā nevarēs ignorēt.– Kādi ir uzticības zaudēšanas iemesli? Vistiešāk tas saistās ar ekonomisko krīzi. Bieži vien fizioloģiskā līmenī ir tā - kādam jābūt vainīgam. Kad tiekoties ar vēlētājiem, mēs šīm krīzes lietu jautājumiem izejam cauri, izrādās, ka cilvēki daudz ko ir aizmirsuši. Izaugsmes gados, ministru prezidentam Aigaram Kalvītim aizejot no amata, sociālais budžets bija ar apmēram vienu miljardu latu uzkrājumu. Kas ir pirmā iniciatīva, ko tobrīd dara opozīcija, kas tagad veido «Vienotību»? Referendums par pensijām momentā! Ir jāsaplosa šīs miljards, Kalvītis pensijas par maz ir cēlis! Referendums neguva atbalstu un tajā vistrakākajā formā, kādu piedāvāja «Vienotība», nauda netika sadalīta. Tomēr nākamais valdības vadītājs Godmanis padevās un sociālais budžets sāka dilt ar citu ātrumu. – Taču arī krīze tajā bija vainīga.Jā, krīze arī, bet papildus arī šīs lietas, kas bija izdarītas un ko nedrīkstēja darīt. Protams, var kritizēt Kalvīti, ka bija uzkrāts tikai miljards, vajadzēja būt uzkrātiem pieciem miljardiem.– Jūs bijāt premjers, kas panāca bezdeficīta budžetu, kādēļ Kalvītis to nespēja «treknajos gados», kad viss gāja uz augšu?Te jāatceras, ar ko Kalvītim bija galvenās debates. Ar skolotāju arodbiedrību. Un skolotājiem Kalvīša laikā algas gandrīz trīskāršoja. Trīskāršoja! Debates bija veselības aprūpē. Veselības budžets tajā laikā pieauga vismaz pusotru reizi. Helēna Demakova paaugstināja algas bibliotekāriem, arhīva, muzeju darbiniekiem. Kopumā valsts pārvaldē panāca pavisam citu līmeni. Droši vien tā nedrīkstēja darīt. – Vai vēlētāju uzticības kritumā saskatāt arī savu atbildību? Vai tur vainojami Kalvītis, Slakteris vai visi pārējie, kas bija pie stūres?Tie, kas sekojuši līdzi presei, ka lielos saimnieciskos jautājumos tolaik bija pretstāvēšana starp manu un ministru prezidenta Kalvīša viedokli.– Maz gan ticēja, ka TP jums kā ierindas biedram nav ietekmes un ka pie varas esošie būtu galvenie lēmēji.Esmu komandas cilvēks, Organizācijā tomēr ir jābūt kopējai gribai. Ar savām padomdevēja tiesībām es varēju izteikt savu viedokli, varēju pieprasīt balsojumu valdē par vienu vai otru jautājumu. Par saimnieciskajiem jautājumiem mana pretīstāvēšana bija diezgan skaidra. Var jau teikt, ka šajā valstī par visu vainīgs ir Šķēle... 2007. gadā es lasīju ekonomistiem lekciju, kurā esošo situāciju salīdzināju ar krupi, kas var uzvārīties (A.Šķēle lekcijā Spīdolas balvas pasniegšanas ceremonijā brīdināja par ekonomikas pārkaršanu – red.) Ko es saņēmu pretī vienā otrā medijā? «Dienā» bija raksti par to, ka Šķēle moka abiniekus. Kur šeit ir žurnālista atbildība? – Žurnālisti neveido politiku.Žurnālisti veido vairāk politiku nekā politiķi. Žurnālistu vara ir lielāka, tā ļoti iespaido politisku lēmumu pieņemšanu.– Pirms apmēram mēneša medijos publicēja ziņu, ka «Par labu Latviju» cenšas ietekmēt sabiedrisko televīziju.Nezinu tādu gadījumu. Es pats nekad dzīvē neesmu nevienam žurnālistam zvanījis. Nekad neesmu uz redakciju sūtījis kādu cilvēku, lai man kaut ko klapatotu. – Vai jūsu saistība ar skaļajām krimināllietām un skandāliem, piemēram, tā saukto «jūrmalgeitu», «Latvijas kuģniecības» privatizāciju arī nav negatīvi ietekmējusi TP tēlu?TP mazāk. Tā vairāk skārusi mani. Tiklīdz jūsu amata brāļi deva mājienus, ka esmu iesaistīts kaut kādās nelikumībās, es uzrakstīju pieprasījumu prokuratūrai, kur jautāju: «Vai šajās lietās man ir bijis nevis liecinieka, bet kāds cits statuss?» saņēmu rakstisku atbildi, ka nē. Ir jāiet un jāpalīdz tiesā noskaidrot taisnību, ja tas ir iespējams. Tas ir katra pienākums. Nevajag tādēļ liecinieka statusu saistīt ar aizdomām par nelikumīgu darbību, taisni otrādi – liecinieks var palīdzēt, ja sniedz godīgas un patiesas liecības. Žurnālistiem izdomāt kaut ko vairāk nekā ir bijis patiesībā ir vienkārši nožēlojami un nepiedienīgi. – «Par labu Latviju!» programmā ir teikts, ka nedrīkst privatizēt «Latvijas valsts mežus». Ko darīsiet ar «Latvenergo», «Latvijas dzelzceļu», «Latvijas pastu». Vai šo uzņēmumu privatizācija būtu pieļaujama? Ir trīs, mūsu uztverē, ļoti stratēģiski uzņēmi. To, kāpēc trīs, nosaka mērogs. «Par labu Latviju!» iestājas par trīs lielo valsts uzņēmumu «Latvenergo», «Latvijas valsts meži», ar to saprotot valstij piederošos mežus un mežu zemi, «Latvijas dzelzceļš» atstāšanu valsts īpašumā. Protams, ir arī vairāki mazāka mēroga uzņēmumi, kas arī ir saglabājami valsts īpašumā, piemēram, «Latvijas Gaisa satiksme», kas pārauga Latvijas gaisa telpu un dod valstij regulārus ieņēmumus. – Kāpēc par «Latvenergo» jūsu domas ir mainījušās? Dibinot Tautas partiju, runājāt, ka vajag to privatizēt. Būdams uzņēmējs, es tajā laikā biju radikālākās pozīcijās. Toreiz vēl nebiju politiku sapratis ar visām tās iekšējām attiecībām. Principā, pa lielam neesmu savus uzskatus mainījis - jebkura valsts nevar būt pats labākais uzņēmuma pārvaldītājs. Taču ir otra daļa, ko es tolaik tik dziļi nesapratu. Proti, ir svarīgi Latvijai un jebkurai valstij noteiktu aktīvu daudzumu paturēt savās rokās. Šī globālā krīze, kurai tagad runā jau par otru vilni un kas vēl nebūt nav beigusies. Tā pierādīja, ka tirgus nav visvarens. Pat tik liela ekonomika kā ASV lielākas svārstības par 10 procentiem no iekšzemes kopprodukta tirgus nespēj nokompensēt. Tik mazā valstī kā Latvija tirgus attiecības ir vēl mazāk spējīgi to izdarīt. Tad valstij ir jāiejaucas un jāatstāj savās rokās nozīmīgus aktīvus, ar kuriem valsts ekonomisko likteni vērst par labu. – Kā ir ar tiem valsts uzņēmumiem, kas jau privatizēti? Vai tā vienmēr bijusi pareiza rīcība?Domāju, ka lielākajā daļā jā. Ir tādas nozares, kuras jau 20 gadus ir pirmajā otrajā vietā pēc eksportēto preču īpatsvara. Pārtikas industrija, jo mēs tos privatizējām ļoti ātri. Netika pieļauts, ka no kādas rūpnīcas var izvazāt presi vai piena lejamo mašīnu. Viss tika privatizēts kā kopums, nedalāms, sameklējot labus akcionārus un pareizus vadītājus. Meža industrijā – tas pats. Es varu būt tikai lepns, ka šīs divas nozares es, būdams zemkopības ministra pirmais vietnieks, deviņdesmito gadu sākumā pārraudzīju. – Vairāki no šiem pārtikas uzņēmumiem vēlāk kļuva par jūsu un jūsu ģimenes īpašumu. Jā, tas nozīmē, ka otrreizējā tirgū neko nedrīksti pirkt. Tā nedrīkstētu būt. Tā nedrīkstētu būt. Svarīgākais ir tas, ka šīs nozares ir topā un Latvija balstās uz tām. – «Par labu Latviju!» programma sola Latviju izveidot par izcilākāko mazo ekonomiku. Jūs pašlaik braukājat pa laukiem, vai tur cilvēkiem šis solījums nešķiet utopisks? Domājot par to, cik smagi iet pašlaik, esmu pārsteigts par dzīvām, labvēlīgām auditorijām, kādas sastopu šajā priekšvēlēšanu laikā. Izlasot vienu otru mediju, ka mani sagaidīs ar dakšām. Taču cilvēki saprot, par kādu mērķi ir runa. Latvijas valsti ir jāatgūst sava pašpietiekamība. Tas nenozīmē feodālu naturālu saimniecību, bet gan sabalansētu budžetu, spēju investīciju vajadzībām aizņemties naudu brīvajā tirgū uz vislabākajiem nosacījumiem, nevis pie pēdējā aizdevēja, kā tas ir pašlaik. Tas ir jautājums par cilvēkresursiem. Izaugsmes gados bērnu dzimstība bija tuvu 25 tūkstošiem gadā, šogad tā būs apmēram 19 tūkstoši. Kāpēc? Tādēļ, ka cilvēkiem atņēma pēdējās cerības. Kad vajadzēja ietaupīt, kam pieķērās klāt? Deputātu algām, valsts pārvaldei, ministrijas samazināja? Nē, māmiņu algām, pensijām. – Jūs slēgsiet ministrijas?Es domāju, ka vairāk par astoņām Latvijas valstij nav vajadzīgas. Es samazināšanu sāku no 24 un pabeidzu ar 12, kas vienalga ir mazāk nekā šobrīd. – Ar ko mēs vēl būsim izcili?Ar darbu, kas dod augstu pievienoto vērtību. Tādēļ mums vajag cilvēkus ar labu izglītību. Latvijā ir mazs iedzīvotāju blīvums. To varam nokompensēt vienīgi ar augstu cilvēku kvalitāti.Jābeidz degradējošā atbalsta programma «simtlatniekiem», kas cilvēkus atradina no reāla darba. Nav neviena auditorija bijusi, kur cilvēki neceltos kājās un nejautātu, kad tā beigsies. Mēs runājam par to, ka šo naudu dosim uzņēmējiem, lai viņi iekārto jaunas darbavietas.Šī nauda jādod uzņēmējiem, lai viņi rada jaunas darbavietas.Izcila mazā ekonomika nozīmē arī to, ka mēs spēsim ātri iekļauties jebkuru pasaules darbu dalīšanā, spēsim vairāk eksportēt nekā importēt. Spēsim strādāt ar budžeta pārpalikumu, ko varētu ieguldīt citu valstu ekonomikās un būt drošākiem par pensijām, pabalstiem, izglītības sistēmu. Esmu pārliecināts, ka Latvijas valsts potenciāls, lai cik tas izskatās pašlaik noplicināts, tam ir. Izcila mazā ekonomika nozīmē arī to, ka mēs spēsim iekļauties pasaules darba dalīšanā, spēsim vairāk eksportēt nekā importēt. Spēsim strādāt ar budžeta pārpalikumu, ko varētu ieguldīt citu valstu ekonomikās, lai varētu mēs justies drošāki par savām pensijām, pabalstiem, izglītības sistēmu. Lai cik mēs šobrīd izskatāmies noplicināti, esmu pārliecināts, ka Latvijas valsts potenciāls ir tam pietiekošs. – Jūs kritizējat vienošanos ar Starptautisko Valūtas fondu, norādot, ka šo naudu pareizi būtu virzīt uzņēmējiem. Taču mēs zinām, ka nebija tādas iespējas.Tad neņemiet šo naudu! Nekrītiet uz ceļiem! Kas tad būtu noticis, ja nebūtu ņēmuši šo kredītu?– Nebūtu ar ko izmaksāt algas valsts pārvaldē, skolotājiem, pensijas. Tajā brīdī valsts būtu spiesta sabalansēt budžetu. Vienu gadu saspringums būtu bijis lielāks, bet mēs nebūtu parādā un ekonomika nebūtu nokritusi par 18 procentiem. Šogad ekonomika turpina krist vēl par četriem procentiem un, pārspējot ASV Lielās depresijas laika zaudējumus, Latvija ir uzstādījusi pasaules rekordu. – Varēja iztikt bez tā kredīta? Mēs būtu tikuši cauri sveikā?Protams, lietuvieši neņēma aizdevumu. Igauņi, viņiem gan situācija bija labāka, jo viņi dzīvoja ar sabalansēta budžeta konceptu jau no paša sākuma.Taču varēja būt arī tāda pieeja – ņemt kredītu. To valdība arī izdarīja ar Saeimas atbalstu, bet kas bija rakstīts pirmajā vienošanā? Tas, ka ņemot šo atbalstu, mēs nepieļausim ekonomikas kritumu lielāku par 5 procentiem. Taču bija jāveic noteikts darbs. Nevienu nopietnu lēmumu Godmaņa valdība nevarēja pieņemt – ZZS bija pretī. Trīs mēnešus pēc vienošanās ar Starptautisko valūtas fondu Godmanis krita.Tautas partija bija gatava ņemt vadību. Mums bija Zalāna plāns par to, kā jāreformē valdība, ES struktūrfondu apguve. Tas bija īsā laikā izstrādāts, arī profesors Ķīlis tur bija iesaistījies. Nu, labi. Notika izšķiršanās par labu «Jaunā laika» virzītajai kreatūrai. Dombrovska kungam bijā jāveic reformas. Nekas netika darīts.– Bet mēs redzam, ka premjeram Dombrovskim, kaut viņš ir nežēlīgus lēmumus pieņēmis un dzīvojam parādos, liela sabiedrības daļa tic. Savukārt TP uzticības kritums ir graujošs. Es jau jums sākumā teicu, ka vainīgais ekonomiskajā krīzē masu medijiem bija kaut kā jāpasludina. Tām milzīgajām tiesībām, kas ir žurnālistiem, jebkuru politiķi nosist ar avīzi, jums līdzi nāk arī atbildība.Šobrīd, ejot uz vēlēšanām, Valsts kase ir pilna kā nekad. Tikai šī nauda ir aizņemta. Šīs vēlēšanas ir nopirktas par visdārgāko cenu. – Pagājušās vēlēšanas arī sauca par nopirktām negodīgas reklāmas dēļ.Par to gan vēl spriež. Šobrīd tas jautājums Saeimā ir noregulēts. – Arī jūs devāt naudu TP slavinošajām reklāmām, ko, apejot likumu, veidoja trešās personas. Aizvien uzskatāt, ka tā bija pareiza rīcība?Esmu pozīcijās, ka ir svarīgi zināt, kas partijai ir ziedojis – lai tas ir atklāti. Tagad ar absolūta Saeimas vairākuma atbalstu ir precīzi definēts, kas ir trešā persona. Toreiz TP reklāma pilnībā atbilda šim uzstādījumam. Tā kā jautājums par zināmiem uzslāņojumiem, stereotipiem. Es negribu būt nekāds soģis, bet, manuprāt, tie likumi, kas sataisīti par partiju ziedojumiem vēlēšanu kampaņu laikā šobrīd veicina vēl negodīgāku sistēmu. Ticiet man! – Kas ir vēl negodīgāks?Slēptas cilvēku uzpirkšanas. Arī žurnālistu uzpirkšana. Mēs redzam tādu kā Jakrina stāstu un no medijiem saņemam visādus mājienus: «Mēs publicētu to un to, ja jūs varētu maksāt.»Atgriežoties pie jautājuma par partiju finansējumu, pēc mūsu uzskata, tās vajadzētu uzturēt nevis no valsts budžeta, bet visām nevalstiskajām organizācijām, tostarp arī partijām būtu tiesības aģitēt, lai iedzīvotāji vienu procentu no sava ienākuma nodokļa gada beigās ar deklarācijas paziņojumu novirza vienai vai otrai nevalstiskai organizācijai. Makšķernieki – to novirzītu savai biedrībai, daudzbērnu ģimeņu asociācijai – savai un politiskās apvienības tad arī sacenstos par savu finansējumu. Tas tad nebūtu garantēts, automātisks budžeta maksājums politiskajām partijām un citiem nevienam. Ja nevalstiskā organizācija būs strādājusi slikti, tad ziedojumos būs nulle. Tā būs īsta demokrātiska sacensība, kurā «Par labu Latviju!» ir gatava piedalīties. – Jūsu programmā ir rakstīts, ka atjaunosiet ticību tiesiskumam. Kā to spēsiet, ņemot vērā jau minētās skaļās lietas un to, kas uzticības graušanā ir izdarīts?Jūs nocitējāt pirmos trīs vārdus, bet neminējāt, kas rakstīts tālāk. Lai atjaunotu tiesiskumu, ir jābūt ātrām un taisnām tiesām. Uzticība tiesām tiek sagrauta galvenokārt tāpēc, ka tajās izskatītās lietas tiek pieteiktas milzīgi skaļi, bet pēc tam paiet gadu desmiti, un process netiek pabeigts. Kāds cilvēkiem rodas viedoklis? Tur taču skaidri zināms, ka visi lietā iesaistītie ir noziedznieki – prese rakstīja, TV rādīja. Redz, bet nenotiesā! Viņi pērk tos tiesnešus un prokurorus!Kāds ir ES cilvēktiesību standarts? Ja valsts nevar atrisināt savu konfliktu ar pilsoni apmēram piecu gadu laikā, tad tiek uzskatīts, ka, iespējams, valstij nav taisnības un tiek pārkāptas cilvēktiesības. Septiņos gados ir jāspēj iztiesāt jebkuru kriminālprocesu. Te nu Latvijas valsts grēko ļoti. Kaut vai tā «digitālgeita». Process velkas kopš 2003.gada, bet vēl nav tikuši līdz pat pirmajai instancei. –Tas, ka tiesas ir pārslogotas, nav noslēpums. Taču Tieslietu ministrija ilgus gadus bija tieši Tautas partijas pārraudzībā.Nav izdarīts līdz galam tas, kas bija jādara. Politiķi acīmredzot bijuši neizdarīgi. Lai jums visu laiku nebūtu jāatkārto, varat uzrakstīt, ka Šķēle uzņemas atbildību par visu Latviju.– Un tomēr tieslietu sistēma ir tā, par kuras problēmām runā jau vismaz 15 gadus. Tas vienkārši nav izdarīts!Tieslietu sistēma aug līdzi sabiedrībai, tā nekad neapdzen sabiedrību, ja tā var teikt. Politiķi ir tie, kas to padzen visu laiku uz augšu. Taču nevar būt tā, ka sabiedrība dzīvo vienā izpratnes telpā, varbūt ne pārāk augstā un likuma rāmjos ietilpstošā, bet tieslietu sistēma ir milzīgi efektīva ar augstiem standartiem. Ir ne tikai naudas trūkums, arī kvalifikācijas, arī attieksmes. Mēs iedibinājām Administratīvās tiesas, lai cilvēki maksimāli īsā laikā varētu atrisināt savu pretenziju pret valsti. Kas no tā ir iznācis? Ja nemaldos, Administratīvajā tiesā ir lietas, kas ir vienā vecumā ar šīs tiesas dibināšanu.– Jūs arī solāt cīnīties pret tiesībsargājošo institūciju politizāciju. Atceramies deputātes Vinetas Muižnieces iecelšanu Satversmes tiesā, to, cik Kalvītis uzstājīgi mēģināja noņemt KNAB vadītāju Loskutovu, to, kā izrīkojās Saeima ar Maizīti, solot vienu, bet izdarot citu. Vai tā nav tiesu politizācija?Konstitucionālās tiesas ietvars ir paredzējis tādu situāciju, ka daļa tiesnešu nāk no politiķu vidus. Lai konstitucionālās tiesības lemtu, ir paredzēta šī kvota. Es domāju, ka mums vajadzētu padiskutēt, kas ir politizācija. Par Maizīša kungu lielākajai sabiedrības daļai nav šaubu – ļoti cienījams cilvēks, godprātīgi desmit gadus vadījis Ģenerālprokuratūru. Bet varbūt tomēr vajag iedibināt kārtību, ka uz šo amatu var pretendēt tikai divus termiņus? Tā, kā Repšes laikā iedibināja šādu kārtību par Valsts kontroli. Tā tiktu uzturēta pietiekami efektīva ģenerālprokuratūras vadītāju aprite. Savādi jau sanāk. Mums ir bijis pats labākais ģenerālprokurors un ir vislielākās problēmas? Varbūt tomēr viņš nav bijis tas labākais problēmu risinātājs? – Bet veids, kā par Maizīti nenobalsoja?Domāju, ka tas veids bija saskaņā ar Satversmi. Viena no versijām, kurai ticu - bija politiķi, kuri domāja, ka caur nenobalsošanu radīsies liels skandāls un piemeta to malciņu. Iespējams, nenobalsoja tieši „Vienotības deputāti”. Politiski tas bija viņiem izdevīgi: «Lai sabiedrība redz, ka ir taču sliktie, kas par Maizīti nenobalsoja un labie, kas par viņu šausmīgi cīnās».– Jūs varēsiet nākamajā Saeimā strādāt kopā ar «tiem labajiem»? Tas ir atkarīgs no cilvēkiem. Es esmu spējīgs kāpt pāri privātiem aizskārumiem. Pret mani ir darītas visnetīrākās lietas. Es to neaizmirstu, bet skatos pāri. Viena no kristīgām vērtībām ir prast piedot.– Par ēnu ekonomiku. Sakāt, ka mazākus nodokļus, bet maksās pilnīgi visi. Kā to šajā situācijā var panākt? Taisnība, nav valsts, kur visi maksātu nodokļus. Pat Somijā, kur ir viena no efektīgākajām valsts pārvaldēm, ēnu ekonomikas īpatsvars ir pieci, seši procenti. Mums ēnu ekonomika ir 35 – 40 procenti. Mūsu pirmais solis būtu samazināt ēnu ekonomiku par 10 procentiem - no 4 miljardiem latu uz 400 miljoniem, tad mums nevajadzētu samazināt ne bērnu naudas, ne pensijas. – Tātad vajag samazināt nodokļus? Es domāju, ka uzņēmēji kopumā ir labi, nevis negodīgi. Tā ir atšķirība, kā es domāju un kā citi domā. Cilvēki ir ar mieru maksāt nodokļus un rast iekšēju komfortu: par to, ka nauda būs lietderīgi iztērēta, ka tā ir samērīga ar viņu ieņēmumiem un, ka iekasēts ir tikpat precīzi kā no kaimiņa. Neesot šai komforta sajūtai, daļa taisa kompromisu ar sirdsapziņu un pāriet kaut kādā puspelēkā ēnu ekonomikā. – Kas notiks tajā brīdī, kad jūs nodokļus samazināsiet?Notiks tas pats, kas tad, kad Tautas partija ierosināja no 25 procentiem uz 15 procentiem samazināt uzņēmuma ienākuma nodokli. Sākot ar pašu pirmo gadu ieņēmumi sāka palielināties, tāpēc, ka šeit tika sasniegta tā robeža, kad cilvēki teica – jā, es samaksāšu. Ir diskomforts visu laiku dzīvot stresā, ka tevi var pieķert Valsts ieņēmumu dienests vai jūti, ka esi atņēmis kaimiņu pensionāram sociālo pabalstu.– Kā uzlabosiet demogrāfisko situāciju? Kāpēc pie jūsu uzvalka vairs nav nozīmītes ar trim bērniem?Man šī nozīmīte nav piesprausta, bet Tautas partijas emblēma nav mainīta, tieši otrādi. Es visās auditorijās norādu to kā principiālu izšķiršanās jautājumu, ejot uz vēlēšanām. Ja Latvija neiedibinās īstu ideoloģiju šajā jomā... mūsu programmā vai katrs punkts tiek skatīts no šīs prizmas. Mums ir ļoti svarīgi, lai turīgi un ļoti turīgi cilvēki izšķirtos par daudziem bērniem. Mēs piedāvājam 25 procentu atlaidi par bērnu no ienākuma nodokļa mātei vai tēvam. Tam, kurš saņem algu vairākos simtos vai tūkstošos, tas var kļūt motivējoši, jo pašreizējais astoņu latu pabalsts par bērnu nemotivē ģimenes paplašināšanu. Tas nozīmē to, ja tev ir četri bērni, tev nav iedzīvotāju ienākuma nodokļa.– Runa ir par to, vai valsts šādas lietas var atļauties. Arī visas pārējās partijas teiktu, ka to labprāt darītu.Jautājums, vai par to domā grāmatveži vai par to domā valstsvīri? Ja domā grāmatveži, tad bērni valstij nav izdevīgi. Īstermiņā skatoties – tikai izdevumi. Ja par to domā valstsvīri, tad vajag saprast, ka 2030.gadā Latvijā uz vienu strādājošo būs viens pensionārs. Tāda valsts pastāvēt nevarēs. Atliek divas iespējas – vai nu uz šo laiku Latvija būs uzlabojusi savu iedzīvotāju dzimstību un daudzbērnu ģimenes būs kļuvušas par filozofiju jeb kā es saku jaunākās auditorijās, daudzbērnu ģimenes būs moderni un seksīgi, vai nu Latvija vērs vaļā imigrāciju, un šeit sabrauks dzīvot citi cilvēki. Tas nozīmē, ka mums vajadzēs tērēt milzīgus resursus, lai šos cilvēkus integrētu un noturētu latvietības rāmī. Tas, ko tagad bērniem ar šo mūsu piedāvāto nodokļu atlaidi jātērē, nav miljardi. Savā programmā mēs piedāvājam ģimenēm arī politiskas tiesības – vienu papildus balsi vecākiem par katru bērnu pašvaldību vēlēšanās.– Vai kādā pasaules valstī tāda prakse ir?Nav. Taču es par to aģitēju un esmu gatavs aizstāvēt. Kāpēc? Ja jūs iedibināt citādu nodokļu sistēmu, tad vienā naktī jūs to varat atcelt. Bet, ja jūs iedibināt politiskas tiesības, tad tas vairs nav vienas nakts jautājums. Ja jūs tos ieliekat Satversmē, jūs dodat ilgtermiņa virzību, vektoru politiskās tiesībās ģimenē ar bērniem.– Vai Latvijā cilvēkiem šīs iespējas būtu nozīmīgas? Mums ir diezgan pasīva tauta, kas nelabprāt izmanto savas politiskās tiesības. Pašvaldība vistiešāk risina bērnu lietas. Tas ļautu vistiešāk izdarīt spiedienu pret pašvaldību - bērnudārzi, bērnu laukumi, sporta nodarbības, pulciņi, visas komunālās lietas. Mūsu mērķis ir panākt, lai būtu mazāk valdības, vairāk pašvaldības, kad cilvēkam nekas nav jādara ārpus savas pašvaldības.Jautājums ir par pozitīvo iepotēšanu, par stāstu, ko stāstām katru dienu. Piemēram, domāšanas maiņa celtniekiem. Iedomājieties ziemā nelielu veikalu, pie kura piebrauc trīs māmiņas ar ratiņiem. Viņām tur nav vietas. Esmu redzējis, kā Rīgā autobusā kāpj māte ar četriem bērniem. Gods kam gods – šoferis bija atvēris priekšējās durvis. Bet neviens nepalīdzēja iekāpt, arī šoferis nepiecēlās no savas vietas, lai varbūt palīdzētu to izdarīt. Sejā redzēju aptuveni tādu izteiksmi: «Apbērnojies, tad ko tu vazājies apkārt!» Saprotiet, te nav runa par bērnu pabalstu!– Demogrāfiskā krīze ir arī tūkstoši, kas aizbrauc. Vai mēs varam dabūt atpakaļ aizbraucēju? Šis process tik ātri neapstāsies. It sevišķi pēc pārsteigumiem, kas nodokļu jomā tiek gatavoti pēc 2. oktobra. Paskatiet Finanšu ministrijas papīros – tas ir pilnīgi skaidrs. Cilvēki atgriezīsies tad, kad sapratīs, ka vēl bez emocionālās saiknes ar dzimteni te ir komforts salīdzinājumā ar tām zemēm, kur viņi bijuši. Gandrīz katrā zālē kāds pieceļas un prasa: «Braukt vai nebraukt?» Es aicinu: «Palieciet, izdomājiet un ejiet strādāt! Ņemiet mazkvalificētu darbu! Jāatzīst, ka daļa cilvēku ir gatavi strādāt mazkvalificētu darbu ārzemēs, jo tur neviens viņus nepazīst, nevis dzimtenē.Es tur neredzu citas iespējas, kā tikai Latvijas valsts kopējā izaugsme, attieksmes maiņa pret ģimenēm ar bērniem, mūsu birokrātijas, valsts pārvaldes kvalitāte. Savulaik Īrija ilgstoši pieļāva iedzīvotāju izceļošanu un bija apsēsti uz stingras valūtas turēšanu - stingrs piecītis kabatā taču ir lepnums – tas nekas, ka pēdējais!. Īri pēc tam izdarīja ļoti pareizus soļus, tostarp četras reizes devalvēja valūtu, ekonomika cēlās, bet atgriezās tikai četrdesmit procenti izceļotāju. – Devalvācija no jūsu puses, kā saprotu, vairs nav aktuāla, bet daudzus cilvēkus tā satracināja un viņi vēl joprojām to uztver kā draudu. Jautājums ir noņemts, bet lai pateiktu, ka tas nekad nenotiks... Latvijas kaimiņvalsts Polija perfekti nodemonstrēja, ko var izdarīt ar devalvāciju. Nevienu gadu viņiem šajā krīzes laikā nebija zudusi ekonomika, tāpēc, ka viņi ļoti efektīvi ar valūtas kursu panāca to, ka imports apstājās, eksports gāja ārā un iekšējo patēriņu izdevās noturēt. Jeb ko nozīmē atšķirība – ja jūs to kādreiz uzrakstītu – starp iekšējo un ārējo devalvāciju. Ārējā nozīmē, ka samazināt naudas vērtību un apturat importu, bet iekšējā nozīmē, ka saglabājat naudas vērtību, bet atņemat cilvēkiem naudu. Iekšējā devalvācija – netiek sasniegts mērķis. Viņa notika, atsitās un šobrīd iet jau inflācija. Tur ir tā traģika, un kāpēc nākamais gads būs ļoti grūts un grūtāks kā šis, tad vajadzēs gan gan vajadzēs paskatīties vadoņiem acīs. Inflācija ir jau, bet budžets un iekšējais patēriņš būs jāturpina samazināt. Algas cilvēkiem tiks atņemtas, bet paralēli būs sadārdzinājums. Tad škēres vērsies vaļā un cirtīs no abiem galiem. Tagad veidojas divu ātrumu Latvija. Daļa strādā eksportējošos uzņēmumos, tire var palielināt pat algas, jo ārējie tirgi ir atdzīvojušies un daļa tiek ļoti labi galā. Bet lielākā daļa itr palikuši uz velosipēda, pašiem jāminās. Tas nav jautājums par bagātajioem un nabagiem, bet par divu ātrumu Latviju. – Vieni no tiem, kas ir tajā sliktajā ātrumā, ir tā sauktie «simtlatnieki». Jūs sakāt simts latu programma ir degradējoša. Bet ko šiem cilvēkiem darīt?Viņiem jābalso «Par labu Latviju!», un mēs visu izdarīsim. Absolūti visās auditorijās esmu saņēmis apstiprinājumu tam, par ko esmu daudz domājis. Iedomājieties situāciju: uzņēmējam ir desmit darba vietas. Tu viņam paprasītu darbā iekārtot vēl vienu cilvēku un par to katru mēnesi maksātu simts latus. Tur radīsies jaunas darba vietas.– Uzlūkojot vēl aizvien ievērojamo valsts vadoņa Kārļa Ulmaņa popularitāti, rodas iespaids, ka daļa sabiedrības varētu pieciest demokrātijas ierobežojumus. Esmu nepopulārs visās auditorijās, taču uzskatu, ka demokrātija, lai cik arī neefektīva, ir pats labākais izgudrojums. Ar autokrātiju mēs trāpīsim dziļākās bedrēs.– Mums ir demokrātija, kurā prezidentu izvēlas zoodārzā.Kāpēc jūs dzīvojat tādos maldos!? – Tā nenotika?Es nekad neesmu bijis zoodārzā. Pirms Valda Zatlera izvirzīšanas Mežaparkā bija viena tikšanās starp ZZS un TP pārstāvjiem, kurā es arī piedalījos. Tika salīdzināti kandidāti, ko kurš var piedāvāt.– Tautā tas izgāja ļoti neglīti. Par tikpat neglītām tad varētu saukt jebkuras apspriešanās, kas notiek kafejnīcā vai pie kāda mājās. – Ironijas iemesls ir dziļāks. Tika izvirzīts ārsts bez jebkādas pieredzes politikā. Kā tagad redzat – vai izvēle bija pareiza, ņemot vērā Zatlera ņemto aplokšņu un nemaksāto nodokļu problēmu?Iemesls ir, ka Zatlera kungs nebaudīja masu mediju sajūsmu un tad viņu kariķēja līdz pārākajai pakāpei, kā to var izdarīt. Problēma nebija, kur un kā to apsprieda. Vairu Vīķi – Freibergu «izvilka» vienā naktī. Cilvēku, kam nebija nekādas politiskas pieredzes un kam trūka elementāru zināšanu par Latviju. Zatleru virzīja precīzi pēc izstrādātā likuma, kur Saeimas vairākums bija vienojies. Tur visi termiņi tika ievēroti no a līdz z. – Vai atbalstīsiet Valda Zatlera atkārtotu ievēlēšanu amatā?Pašlaik šis jautājums vēl nav dienaskārtībā.

ZZ.lv ARHĪVS

Vēlēšanu kandidāti. Andris Šķēle: «Vainīgais krīzē medijiem bija jāpasludina»

Kategorijas