Nekad mūžā muzejā... un tā 35 gadus

2013. gada 16. maijs 00:00

Maija Matisa 35 gadus ir latviešu teātra tēva Ādolfa Alunāna memoriālās mājas saimniece.Starptautiskajā muzeju dienā 18. maijā (šogad sakrīt ar Muzeju nakti, kas sagadīšanās pēc sāksies tās pašas dienas vakarā) pēc nu jau senas tradīcijas tiek sveikti darbinieki, kas Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā nostrādājuši vismaz vienu vai vairākas apaļas piecgades, proti, piecus, desmit, 15 un tā tālāk gadus. Šogad piecu gadu darba jubilejā suminās zāles uzraudzi Ludmilu Prokopovu, 15 – dizaineru Uldi Zuteru, bet pa
35 gadiem muzejā nostrādājuši direktore Gita Grase, viņas vietniece Marija Kaupere un muzeja filiāles – Ādolfa Alunāna memoriālās mājas – vadītāja Maija Matisa.Novēlot vēl daudz radoša darba gadu visiem sveicamajiem, «Ziņas» ciemojās savrupmājā, kas atrodas patālāk no pilsētas centra kņadas. Agrāk Filozofu ielā 3 saimniekoja Ādolfs Alunāns un viņa ģimene, tagad – Maija Matisa un muzeja speciāliste Austra Strautniece.«Es pat nebiju nofiksējusi, ka muzejā jau nostrādāti 35 gadi. Un, ja vēl pieķer klāt Rundāli, tad jau būs visi četrdesmit,» skaita M.Matisa.
- Tātad muzejs kā dzīves aicinājums?Ja man kāds pirms daudziem gadiem, kad mana darba vieta vēl bija Jelgavas kultūras nams, būtu teicis, ka kādreiz strādāšu muzejā, tad ir tāds ne visai pieklājīgs teiciens – es «būtu viņam acis piespļāvusi». Jauna, smuka, darbīga un... muzejā – nekad mūžā.Viss jau notiek ļoti vienkārši – satiku savu nākamo vīru, kurš strādāja Muzeju pārvaldē Rīgā, un es arī sāku strādāt turpat. Tad nāca piedāvājums pārcelties uz Rundāli. Atgriešanās Jelgavā pēc Rundāles, ko nācās veikt ģimenes apstākļu dēļ, sākumā šķita īsta traģēdija. Rundālē jutāmies kā Eiropā. Jau dziļākajos padomju laikos, kaut māca sadzīves problēmas, tomēr tur valdīja Eiropas gars.Un no tādas milzīgas pils nācās pārnākt uz nelielo Ādolfa Alunāna namiņu.
- Vai tā bija apzināta izvēle – tieši Ā.Alunāna muzejs?Nē, man vienkārši vajadzēja tikt atpakaļ Jelgavā, jo pēc tēva nāves bija pienākums pieskatīt mammīti. Vienu brīdi gribēju doties atpakaļ uz kultūras namu, bet tur tajā brīdī nebija vietas. Aizgāju pie Siliņas (Skaidrīte Siliņa, Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja direktore no 1953. līdz 1981. gadam – red.), un viņa mani nosūtīja uz šejieni, uz Ā.Alunāna māju. Toreiz, kad mēs ar Almas tanti (dežuranti Almu Artemovu – red.) te mitām, skats bija diezgan briesmīgs – žurkas cīnījās ar kaķiem. Mans pirmais pienākums, kā atnācu strādāt, bija uztaisīt remontam tehnisko dokumentāciju. Tajā pašā – 1978. gadā – tā bija gatava, un nepagāja ne desmit gadu, kad 1988. gadā sākās arī pats remonts... Tas, atklāti sakot, sanāca tāds pabriesmīgs, jo padomju laiku beigas bija tas lielākais zagšanas un bezatbildības laiks, tomēr cilvēcīgāk jau kļuva nekā pirms tam. Arī Almas tantei vairs nevajadzēja te dzīvot – muzejā ierīkoja signalizāciju, bet dežurantei ierādīja dzīvokli.Ar zināšanām ir tā – kad atnācu strādāt, biju ļoti gudra un visu zināju, labi, ka ātri vien sapratu, cik maz es zinu un cik daudz vēl jāmācās. Daudz lasīju, un pa šiem gadiem ir tāda sajūta, ka ar to Alunānu esmu «pielasījusies kā suns ar blusām». Viņa teicieni un īpatnējā valoda sēž iekšā. Jūtos te piederīga. Un tad vēl tā aplamā sajūta – kad aiziešu, kas tad te notiks, viss taču aizies dibenā.Ko vēl varu pateikt – darbs muzejā ir interesants darbs.
- Lielākā daļa muzejiem nepiederīgu cilvēku laikam gan tā nedomā. Izklausās arī, ka jūsu jaunības laiku domas par muzeju nu krietni mainījušās.Pirmais priekšstats izrādījies ļoti mānīgs. Kad laiku pa laikam satiekas memoriālo muzeju vadītāji un darbinieki, jums vajadzētu redzēt, cik tā ir runātīga un atraktīva publika, cilvēkam no malas pat vārdiņu grūti iespraust.Arī ikdienā mums nav laika garlaikoties. Pat novecot nav laika, jo mūs taču apmeklē arī jauni cilvēki, pat bērnudārznieki. Un katrai grupai jāpielāgojas, vajadzīga sava, īpatnēja pieeja, nevar visiem malt vienu un to pašu ar vienaldzīgu sejas izteiksmi.
- Ar kuriem apmeklētājiem vieglāk, kuriem grūtāk?Vieglāk ir ar tādiem, kuri nav pārgudri. Patīkami, ja skolotāji bērnus pirms nākšanas uz muzeju ir sagatavojuši, viņi māk uzvesties un varbūt zina arī, kas ir Ādolfs Alunāns. Bet «pārgudrie» sēž, kāju pār kāju pārlikuši, un demonstratīvi garlaikojas. Jāmēģina atrast pieeja arī tādiem. Tas, protams, prasa darbu, bet, ja tādu «pārgudro» izdodas ieinteresēt tiktāl, ka ekskursijas beigās grūti tādu dabūt ārā no muzeja, tad ir gandarījums.Protams, ka Ā.Alunāns paliek arvien senāks un skolu programmās vairs nav jāmācās. Bet mēs cenšamies pielāgoties, runājam par teātra pirmsākumiem, tā spēlēšanas tradīcijām. Latviešu teātra tēva biogrāfiju tīrā veidā, ar gadskaitļiem vien, stāstām tikai pēc īpaša pieprasījuma.Mēs jau esam tādi mierīgie latvieši un nemēdzam lielīties, lai gan citreiz arī būtu, ar ko. Atceros, reiz bija atbraukusi delegācija no Oni pilsētas Gruzijā un prātoja – ja viņu pilsētā būtu dzimis gruzīnu teātra aizsācējs, viņi jau sen to būtu izklieguši pa visu pasauli. Mūsu muzejā ir viesojušies arī tādi nākamie latviešu aktieri, kas par Ā.Alunānu neko nav dzirdējuši.Pa visiem šiem gadiem gan gadījusies tikai viena klase, kas beigās atzina, ka viņiem mūsu muzejā nav paticis. Negribas ticēt, ka visi pārējie melotu un liekuļotu, tā ka man šai ziņā ir laimējies.Nu, pēc jaunās rekonstrukcijas, kas beidzās pirms diviem gadiem, muzejs padarīts krietni atraktīvāks, ienākušas jaunās tehnoloģijas, un patiešam varam sarīkot, ka pa māju staigā «vecā Ādolfa gars».- Kāda jums pašai attieksme pret šīm jaunajām tehnoloģijām?Mēs tās varam lietot un varam nelietot, bet mums tās ir. Varam iespējas papildināt, izdomāt vēl kādu jaunu programmu un otrajā stāvā rādīt atkal kādus citus brīnumus, ne tikai Ā.Alunāna soļus.Atzīšos, esmu romantiķe un mani vairāk saista, piemēram, tējas tasīte, no kuras dzēris latviešu teātra tēvs, nekā skārienjutīgais ekrāns. Ar ekrāna palīdzību var daudz ko iemācīties, bet ko līdzīgu mēs varam skatīties arī citur, kamēr Alunānu ģimenes lietotās tējas tasītes saglabājušās tikai trīs visā pasaulē, un tās ir pie mums, šajā muzejā. Lai cilvēks, kurš atnāk uz muzeju, jūt arī tā laika gaisotni.Mums katram mājās ir lietas, un varbūt vēl skaistākas, labākas un dārgākas lietas, bet tā, lūk, ir dzīvojis Ādolfs Alunāns. Lai apmeklētājam būtu sajūta, ka saimnieks izgājis uz veikalu vai uz teātri un tūlīt nāks atpakaļ.Katra ekskursija ir citāda, faktiski tā ir tāda maza izrāde, un, ja tā izdodas, tad ir prieks.
- Nu pati novirzījāties uz nākamo jautājumu – par izrādēm un Ā.Alunāna teātri. Kas bija vispirms – Alunāna teātris vai Alunāna muzejs?Teātris, bet atzīšos, ka šajā jomā pašreiz esmu samērā neaktīva. Sāku darboties Ālunāna teātrī, kad vēl strādāju Jelgavas kultūras namā. Šķiet, tas bija 1966. gads, kad beidzu Kultūras darbinieku tehnikumu. Tomēr sapratu, ka kultūras un masu pasākumu organizēšana nav mana īstā joma.(Vēlāk pabeidzu vēsturniekus.)Muzejs, tāpat teātris ir kaut kas cits. Tā ir cieņa pret materiālu. Redziet, man vajag tekstu, tad es varu to labāk vai ne tik labi pasniegt skatītājam vai klausītājam.
- Sestdienas vakarā sāksies Muzeju nakts, kā gatavojaties tai?Laikam gan muzejnieki paši ir tie, kas visai skeptiski noskaņoti pret šo pasākumu. Tas mums jāorganizē gadu no gada, un apmeklētāji gaida arvien jaunus un jaunus brīnumus. Varbūt nav pieklājīgi runāt par naudu, bet šim pasākumam mēs papildus nesaņemam ne santīma, un brīnumi dažkārt jārīko no savas kabatas, iesaistos draugus un paziņas. Turklāt paši mēs nevaram gūt jaunu pieredzi, skatoties, kas tajā laikā notiek citur.
- Bet 18. maija vakarā Filozofu ielai 3 taču Muzejnakts garām nepaies?Nu nepaies gan. Mums piekrita nākt talkā Elīna Apsīte ar Spīdolas ģimnāzijas runas un teātra grupas dalībniekiem. Rādīsim teātri. Pulksten 19 un 20 būs izrāde «Cik jaukas lietas varam no šā tā iztaisīt», bet pulksten 21 un 22 uzvedums «Dabas ainiņas».Būs arī pārsteigumi, bet muzejs būs atvērts līdz vieniem naktī. ◆

ZZ.lv ARHĪVS

Nekad mūžā muzejā... un tā 35 gadus

Kategorijas