Alūksnes senais un mūsdienu šarms

2010. gada 27. septembris 19:33

1136

Kad atpūtnieki Rīgas jūrmalā vēl meklē vēsumu paēnā, Alūksnē jau dzeltē bērzi. Jā, vasaras te ir visīsākās, bet tieši tāpēc tās šķiet visskaistākās. Iespējams, ne katrs atbraucējs to uzreiz pamana.

Senās pilsētas likteņstāsti, zaļo pakalnu un parku ainavas, kas atmirdz ezera spogulī, atklājas pamazām. Vienas dienas ekskursijā, manuprāt, pietrūkst sajūtu sāls. Bet pirmā iepazīšanās tā var būt, jo aicinās atgriezties.Ezera vilinājumsKamēr vēl vasaras svelme nerimst, gribu izmantot kaut daļu iespēju, ko piedāvā Alūksnes ezers. «Ezermalās» man ļauj baudīt samērā retu izdevību – vizināties jahtā. Kad vējš pūš burās, tā viegli slīd pa viļņiem. Kā zem liela putna baltā spārna raugos, kā peldam pretim otram krastam gar Cepurītes un Garo salu. Bezvējā šim ūdensceļam vajadzīga vismaz stunda. Tad labāk sēsties «Jaunsētu» ātrgaitas kuterī, bet straujajā skrējienā nav laika vērot apkārtni. Toties, airu laivā iroties, var izgaršot skaistos skatus ar Saules tiltu, Tempļa kalnu un Pilssalu. Kad piestāju krastā, ir laiks peldei. Man patīk pievakarē ienirt pa dienu sasilušajā ūdenī. Peldu pretī saulrietam, vērojot, kā lielā sarkanā ripa šūpojas viļņos, iekrāsojot ūdens virsmu zeltaini sārtu. Pēc peldes ir sajūta, ka ezers mani nomazgājis tīru jo tīru. Ir enerģija un spēks doties nelielā pastaigā pa seno muižas parku ar vēju dieva Eola templi un Aleksandra jeb Tējas paviljonu, lai pēc tam priecātos par strūklaku krāsu kaskādēm pie Jaunās pils. Taču vispirms iegriežos «Pie Martas» turpat krastmalā, jo pēc peldes radusies milzu ēstgriba. Lai gan zutis ēdienkartē nav starp kafejnīcas lētākajiem piedāvājumiem, taču dažreiz to var atļauties. Turklāt karaliskai atpūtai piestāv karaliska maltīte.Pils templiešu dārgumi Nav viegli uzkāpt senajā latviešu pilskalnā jeb Tempļa kalnā. Tā virsotnē par godu Ziemeļu kara simtgadei, krievu karavadoņa feldmaršala grāfa Šeremetjeva un zviedru armijas kapteiņa Vulfa piemiņai uzcelta Slavas rotonda. Manuprāt, tas ir sava veida vēstures paradokss, jo tieši šā kara laikā, kad Vidzemē iebruka krievu karaspēks, tika nodedzināts miests Marienburga un uzspridzināta pils. Pretējā ezera krastā skatienam paveras laukakmeņu cietokšņa drupas, liecinot par kādreizējo Livonijas ordeņa pils varenību. Vēsturnieki uzskata, ka pils kā cietoksnis tika būvēta, lai varētu nodrošināt aizsardzību no Novgorodas un Pleskavas kņazu iebrukumiem. Taču iespējams, ka taisnība ir tiem, kuri spriež – tik nocietināta pils bija vajadzīga, lai tajā paslēptu templiešu dārgumus. Alūksniete mākslas pedagoģe Silvija Ludviga, pētot un analizējot vēstures faktus, secinājusi, ka pēc Templiešu ordeņa likvidēšanas tā bagātības no Francijas kuģos tika pārvestas uz Livoniju, arī uz Alūksni. Lai kā arī būtu, bet templiešu dārgumus joprojām meklē gan Skotijā, gan citviet. Tomēr droši var apgalvot, ka Alūksnes pils pagrabos to vairs nav. Iespējams, bagātības aizvestas uz Krieviju, kad pēc pils krišanas kopā ar citiem gūstekņiem uz Maskavu aizveda Alūksnes mācītāju Ernstu Gliku un viņa daiļo audžumeitu Martu Skavronsku. Marta kļuva par Pētera I sievu un pēc viņa nāves – par Krievijas ķeizarieni Katrīnu I. Varbūt tieši viņa valdniekam atklāja, kur atrodas pasakainie templiešu dārgumi.Uzrunā BībeleDomāju, ka ir vērts redzēt Bībeles muzeju, kāds ir vienīgais Baltijas valstīs. Tieši Alūksnē vācu mācītājs E.Gliks paveica sava mūža nozīmīgāko darbu – latviešu valodā iztulkoja Bībeli – Veco un Jauno derību. Bībeles vērtību pa īstam var apjaust muzejā, kas šogad svin 20 gadu jubileju. Vasarā vai ik dienu to apmeklē gan tuvi, gan tāli atbraucēji, daudz ir ārzemju tūristu. «Bērni stāv un brīnās, jo viņi nekad nav redzējuši vienkopus tik daudz Bībeļu melnos ādas vākos ar sudraba apkalumu vai zelta rotājumu. Pat veci cilvēki teic, ka te uzzinājuši, kā latvieši tika pie grāmatu grāmatas,» saka muzeja veidotāja un pirmā vadītāja Elga Koliste. Arī es pārliecinos, ka pieklust pat lielākie delveri, kad pašreizējā muzeja vadītājas pienākumu pildītāja Anita Vēliņa stāsta par ekspozīciju. Tagad muzejā ir 370 eksponātu: dziesmu, sprediķu, lūgšanu grāmatas katrai dienai. Goda vietā ir E.Glika Bībeles faksimilizdevums un pirmās Bībeles oriģināls, kas iespiests 1694. gadā. Tie uzrunā ķīniešu, brazīliešu, holandiešu, somu, vācu, lietuviešu, angļu, malajiešu, dāņu, itāļu, zviedru, igauņu un citās valodās. «Pirmajos muzeja darbības gados Elga uz nelielām lapiņām bija izdrukājusi tēvreizi un dāvināja cilvēkiem. Pēc šīm lapiņām bija liels pieprasījums, jo daudzi tēvreizi nekad nebija dzirdējuši. Tas pierāda Bībeles muzeja īpašo lomu, kur nozīme ir ne tikai eksponātiem, bet arī vērtībām, par kurām runā,» saka A.Vēliņa. Blakus Bībeles muzejam, kas tika iekārtots bijušajā benzīna uzpildes stacijā, atrodas baznīca. Tajā pēc latviešu valodas studijām darbu sāka E.Gliks.Dabas retumu krātuve Varētu domāt, ka nav vērts doties vēl uz otru muzeju, taču Jaunajā pilī iekārtotais «Vides labirints» ir unikāls. Tā īpašnieks vides zinātņu maģistrs Aldis Verners palaikam pārsteidz ar ko neparastu. Muzeja ekspozīcija sākas ar stendiem par planētu Zeme, ģeoloģiskiem un bioloģiskiem procesiem uz tās. Vides ekrānā var ieraudzīt daudzu pasaulē ievērojamāko dabas objektu attēlus. Izstādē apskatāmi gan Latvijas, gan citu valstu gliemeži. Viena no muzeja telpām pieder putniem un citiem lidoņiem. Kartes rāda gājputnu ceļus, bet vairāk nekā 100 putnu kolekcija palīdz tos iepazīt tuvāk. Retums ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā ir fluorescento minerālu kolekcija, turklāt A.Verneram tā ir viena no lielākajām. Minerāli vitrīnās tumsā laistās košās krāsās – rozā, zaļā, zilā, violetā un baltā. Francijas vēstnieks Latvijā, kurš ir mineralogs, atzinis, ka tādu kolekciju vēl nav redzējis. «Kad fluorescento minerālu apstaro ar ultravioletajiem stariem, tas spīd. Tikai 15 procentiem no pasaulē sastopamajiem minerālu veidiem piemīt šī īpašība. Manā kolekcijā ir apmēram 150 šādu minerālu paraugu,» saka A.Verners. Blakus minerāliem atrodas neparasti mākslas darbi. Kad tos izgaismo, gleznas iemirdzas pasakainā spožumā. To autori ir Alūksnes Mākslas skolas audzēkņi, kuri gleznas veidojuši no sīkiem mirdzošo minerālu gabaliņiem. «Pasaulē ir ne vairāk kā 20 šādu mākslas darbu. Septiņi no tiem Alūksnē, šajā muzejā,» atzīst A.Verners. No Gulbenes – ar bānītiJa nav sava transporta, iesaku no Gulbenes braukt ar mazbānīti. 33 kilometrus garais šaursliežu dzelzceļa posms brīnumainā kārtā saglabājies kopš 19. un 20. gadsimta mijā būvētās līnijas. Šobrīd tas ir vienīgais regulāri kursējošais bānītis. Tā brauciens ir tik lēns, ka pret kalnu iespējams izkāpt no vagona un paiet kādu gabalu blakus. Piedzīvojums ir tā vērts. Ja tāda braukšana šķiet garlaicīga, septembra pirmajā sestdienā var atbraukt uz Bānīša svētkiem, tiem šogad aprit 10. gadskārta. Tad jautri pasākumi gaidāmi gan vagonos, kurus velk tvaika lokomotīve, gan pieturvietās, gan galastacijās Gulbenē un Alūksnē.

ZZ.lv ARHĪVS

Alūksnes senais un mūsdienu šarms

Kategorijas