«Sagrabinām, lai nopirktu luksu»

2013. gada 3. maijs 00:00

278

Dizaineru un sabiedrības pārstāvi Jelgavas Estētikas komisijā Ilmāru Drīliņu intervē Lāsma Antoneviča.
- Kāda šajā gadalaikā jums šķiet pilsēta?
Man tā vienmēr šķitusi pozitīva, lai kāds būtu gadalaiks. Man labāk patīk rudens. Ir gan atšķirība – no vasaras pārejam uz rudeni vai pēc ziemas atnāk ilgi gaidītais pavasaris. Nevaru izteikties tik tēlaini kā gleznotājs, bet kā dizainers uztveru lietas diezgan reāli. Saprotu, ka pilsētā atklājas netīrumi – varam redzēt, ko pa ziemu esam sastrādājuši! Savādi, bet, lai arī man ir daudz iebildumu pret Čakstes bulvāra rekonstrukciju, es vienmēr cenšos izbraukt pa to. Nenoliegsim – šādas lietas pilsētā netop katru dienu. Īpaši saistošs tas bija palu laikā, kad ļoti augstu pacēlās ūdens līmenis. Man patīk teikt – tas radīja pareizas proporcijas. Tā bija laba sajūta.

- Minējāt, ka jums ir iebildes pret Čakstes bulvāri. Kādas gan?
Vissliktāk, kad cilvēki ir vienaldzīgi un nedara neko. Ja dara, kļūdas var labot un koriģēt. Visā, ko dara, ir jātiecas pēc pilnības. Ja cilvēks zaudē šo tieksmi, viņš kļūst vienaldzīgs, un tas traucē virzīt dzīvi uz priekšu. Skatoties uz Čakstes bulvāri un jauno tiltu, redzu lietas, kuras man šķiet dīvainas. Pilsētā un arī valstī man ir sajūta, ka visu laiku mēs iepērkam luksusa lietas tikai tāpēc, ka kāds piedāvājis ļoti labu cenu. Sagrabinām pēdējo naudu, atņemam pamatlietām un nopērkam to. Šajā gadījumā luksusa lieta ir tilts un jebkura būve, kas netiek pilnībā izmantota. Reiz satiku savu senu paziņu, kurš studējis Jelgavā. Stāstu, ka mums ir jauns tilts, bet viņš prasa – uz kurieni tas ved? No vienas puses, saprotu – loģisks turpinājums Driksas ielai, kas aiziet uz Pasta salu. Taču nesaprotu, kāpēc tas vajadzīgs, ja turpat blakus ir Lielā iela un Driksas tilts. Attīstot pilsētvidi, jāveido diskusijas visos līmeņos, iesaistot arī pilsētas māksliniekus. Tā var rast skaidrību lietās, ko projekta īstenotāji, iespējams, neizprot līdz galam. Svarīgāks par procesu ir rezultāts – pilsēta, kur patīk dzīvot un darboties.

- Māksliniekiem palīdzēt projektu īstenotājiem? Ar ko tad nodarbojas pašvaldības Estētikas komisija?
Estētikas komisijas uzdevums ir izskatīt projektus, kas tiek piedāvāti realizācijai pilsētas vidē. Mani gan mulsina fakts, ka ir tādi projekti, kas neiet caur komisiju – tiek izveidots konkurss, žūrija pieņem lēmumu, un objektu īsteno. Tomēr Estētikas komisijai būtu jāpiedalās līdzvērtēšanā. Tai gan nav tādu lēmējtiesību, ka mēs varētu kaut ko «norakt» vai neatļaut. Mēs varam lemt, vai patīk un iederas. Taču domāju, ka komisijā būtu jābūt skaidram priekšstatam, kā attīstīties, kā veidot pilsētu, noteikt zonējumus un prasības katrai vietai. Piemēram, Tallinas vecpilsētā nav atļauts uzstādīt plastikāta reklāmas.

- Tātad kaut kāds siets jūs tomēr esat.
Jā, protams, komisija var nelaist cauri kādus projektus, lūgt tos uzlabot. Patlaban gan gribu panākt ko citu. Pilsētā aktīvi darbojas Jelgavas Mākslinieku biedrība. Tā ir radošu cilvēku – mākslinieku, fotogrāfu, tēlnieku, keramiķu un citu profesiju pārstāvju – grupa, kurai vajadzētu darboties kā šai estētikas komisijai vai vienalga, kā to sauktu. Viņi vismaz ir profesionāļi, kuriem ir skaidri jēdzieni. Neizejot cauri šim sietam, līdz sabiedrībā apspriešanai vispār nedrīkstētu nonākt neviena lieta, jo sabiedrība šiem jautājumiem pieiet diezgan pavirši – ja izkāpj no gultas ar labo kāju, tad patīk, ja ar kreiso – nepatīk! Taču šāda mākslinieku komisija ir lietderīga tikai tad, ja tā ir lemttiesīga. Citādi nav nozīmes tērēt savu laiku.

- Kopš Georga Svikuļa aiziešanas mūžībā pašvaldībai nav sava galvenā mākslinieka. Vai šī pozīcija vispār ir nepieciešama?
Manā skatījumā pilsētas galvenā mākslinieka funkcijas ir diezgan ierobežotas. Tikko ir pakļauts kādam, viņš vairs nav brīvs savā viedoklī. Paliek tikai amatpersona, kas pilda savas funkcijas. Zinu, ka patlaban spriež par to, ka pilsētas mākslinieks varētu darboties vairāk kā administrators. Tāpēc būtu labi, ja līdzās būtu šāda radošu cilvēku komanda.

- Jūsu radošajā biogrāfijā ir fakts, ka no 1990. līdz 1991. gadam arī pats bijāt Jelgavas galvenā mākslinieka amatā. Kas šajā laikā ir mainījies?
Droši vien tajā laikā es biju tikpat liels ideālists kā patlaban. Viena spilgta lieta, ko atceros, – no Rīgas puses iebraucot pilsētā, palikusi betona kāja, uz kuras bija rūpnīcas RAF zīme, ieaugusi garā zālē. Man vajadzēja šo vietu sakārtot. Gāju pie sava tiešā priekšnieka runāt, kā rīkoties. Tas vēl bija padomju laiks. Man teica – uzraksti rūpnīcas vadībai vēstuli, lai šo vietu sakārto. Uzrakstīju. Atnāca atbilde, ka nav ne naudas, ne cilvēku, kas to izdarītu. Man saka – redzi, tu uzrakstīji vēstuli, saņēmi atbildi, darbs ir izdarīts! Taču nav izdarīts! Sapratu, ka man tas nav pieņemami. Pēc 20 gadiem dota iespēja pašiem ietekmēt un veidot savu pilsētu, sadarboties ar pilsētas vadību. Ir jāprasa no tās atbildība. Mani tik daudz neuztrauc, kura politiskā organizācija būs pie stūres. Svarīgi, cik šie cilvēki ir godprātīgi. Ja viņi dara, ir iespēja iet runāties un palīdzēt darboties. Tajos gados to darīt nebija nozīmes.

- Daudzus mulsina lielais daudzums rūsas Čakstes bulvārī.
Tas ir speciāls metāls «Corten steel», kas jālieto zinoši un uzmanīgi. Taču šoreiz ir tas gadījums, kad materiāls tika vienkārši ņemts un likts gaismas stabiem, soliem, barjerām. Uzskatu, ka gaismas ķermeņi Čakstes bulvārī nav veiksmīgi. Arhitektu ambīcijas, vēlme tikt topos, izpausties, parādīt, ka Jelgavā ir vienīgais tāds tilts Eiropā, bijusi svarīgāka par projekta lietderību. Simtu gadu mums nevajag Eiropā vienīgo tiltu! Šis arī ir tas gadījums, kad esam sagrabinājuši pēdējo naudu un nopirkuši dārgu luksuslietu, kas diemžēl mums nav vajadzīga. Es būtu daudz laimīgāks, ja uz ielas neredzētu cilvēkus, kas vairs netiek līdzi šai dzīvei. Nedomāju, ka visi reiz dzīvos vienā līmenī, bet plaisa tikai palielinās. Tajā pašā laikā ielas nav sakārtotas, notekūdeņi pārplūst. Uztaisot vienā mazā ieliņā kanalizāciju, par to priecāsies piecu māju īpašnieki, bet tiltu redz vairāki desmiti tūkstoši. Sava interese tajā visā saprotams, ka ir.

- «Romantiskais tipāžs» pie Jelgavas kultūras nama, metāla tulpe blakus Zemgales reģiona Kompetenču attīstības centram, «Sirdsputns» Lielupes promenādes galā, «Fruktus bumbūls», «Ūdenskritums», «Sajaukt un salikt» sērkociņi, «Jokdaris» Driksas ielas gājēju posmā. Kā pilsētā iederas šīs metāla skulptūras?
Ir attiecīga metodika, kā tiek pie šādiem objektiem. Mums ir mašīnbūves rūpnīca, labas iekārtas, simpoziji. Cilvēciski var saprast, kā tās lietas notiek, un tur nav nekā nepareiza. Taču mums ir tendence uz īslaicīgām un epizodiskām izpausmēm. Neviens nopietns mākslinieks divās nedēļās nevar uztaisīt nopietnu objektu. Protams, komisijā spriedām par šo jautājumu, skatījām objektus. Mans ierosinājums bija attīstīt dzīvojamos masīvus. Likt šos objektus tur pagalmos, jo tas ir poligons, kur audzinām huligānus, kuri pēc tam nāk demolēt pilsētas centru. Jāveido mazi centriņi, kas pārklājas kā mobilā telefona zonas. Tas nav arguments, ka šajos rajonos nav kameru un gaismu, tāpēc ņems un lauzīs. Tur taču ir tūkstošiem acu! Tomēr, kopumā runājot, piekrītu savam pasniedzējam, kurš teica – ja nebūs nekā izcila, paņems labāko no sliktākajiem. Mums trūkst izcilību. Esmu ieteicis braukt uz Pedvāles brīvdabas mākslas muzeju, kur tēlnieks Ojārs Feldbergs cīnās ar vandaļiem, kas posta objektus. Izvēlamies vienu, un Feldbergs būs laimīgs, ka šis objekts atrodas Jelgavā, uzstādīts sakoptā un drošā vietā.

- Saistībā ar dažādiem konkursiem, festivāliem un pasākumiem bieži izskan tēlnieka Kārļa Īles vārds. Vai varētu teikt, ka pilsētā ir savs neoficiālais mākslinieks?
Droši vien, ka jā! Tas viss izskatās pārāk neloģiski. Saprastu, ja viņš pašvaldībā strādātu kā mākslinieks, bet nu visi projekti – viena autora darbi. Lai man kāds mēģina loģiski paskaidrot, kā Lielupes promenādes galā var būt Īle, piemineklis Norai Bumbierei tiek Īlem. Arī bronzas skulptūra «Students», kas atradīsies Čakstes bulvārī. Runājot par to, šaubos, vai šo bronzas skulptūru vispār izlies Latvijā, kas nozīmētu līdzekļu aizplūšanu. Pieļauju arī, ka par šo summu varēja radīt divus trīs kvalitatīvus objektus. Nav runa par naudas skaitīšanu cita kabatā, 50 tūkstoši latu – tā tomēr ir liela summa. Neizprotami arī tas, kur «Students» būs novietots – iespiests zem tilta kāpnītēm. Ja pamatojums ir tikai kameras, tas nav nopietni. Ieteicu skulptūru novietot pret Tehnisko fakultāti. Tieši uz trotuāra, kur iet cilvēki. Tad tas būtu interesanti aizpildīts posms, un studenti no savām nodarbību telpām uz to varētu lūkoties. Taču vietu nevar mainīt. Izrādās, ka tur jau strūklakai ir ierakti ūdensvadi. Pa kuru laiku?

- Ko labu jūs novēlētu mūsu pilsētvides veidotājiem?
Ja salīdzinām vakardienu ar šodienu, domāju, ka ejam pareizā virzienā. Taču cilvēkiem, kuriem uzticamies, būtu jākļūst sabiedriskākiem. Tas gan nenozīmē, ka visa atbildība būtu jānoveļ uz sabiedrību. Tāpēc jau ir Estētikas komisija, kas to uzņemas. Ja kādam nepatīk, var nākt runāt ar mani vai pārējiem locekļiem. Jo vairāk paši būsim aktīvi, mēģināsim saprast, kas notiek, iesim un prasīsim, jo skaistākā pilsētā dzīvosim. Runājot par Jelgavu, man svarīgi, lai pilsētas vadība veicinātu uzņēmējdarbību. Tas neder, ka notiek divi PR pasākumi, uz kuriem cilvēki iebrauc uz pāris stundām. Jā, tagad mums ir bulvāris un promenāde. Taču «guļaņije» nav mums raksturīga – mēs nestaigājam pa vakariem. Protams, labi, ka mēs darām, bet varam vēl labāk! Varam skatīties kaut vai internetā, kā līdzīgas pilsētas upju krastos attīstās citviet pasaulē. Mums nav jākopē, bet varam mācīties. Man patīk jautāt cilvēkiem, kas nosaka piederību konkrētai vietai. Esmu sapratis, ka pašam kaut kas jāizdara Jelgavai, lai justos jelgavnieks. Man patīk darīt. Esmu te iesakņojies, kaut Jelgavā dzīvoju tikai pēdējos 20 gadus. ◆

ZZ.lv ARHĪVS

«Sagrabinām, lai nopirktu luksu»

Kategorijas