Edvīna Kalnenieka glezniecības pērlītes

2010. gada 10. februāris 13:25

Jelgavas Mākslas skolā vēl līdz 19.februārim skatāma mūsu pilsētas mākslinieka, pasteļglezniecības entuziasta un Latvijas Mākslas akadēmijas Zīmēšanas katedras vadītāja profesora Edvīna Kalnenieka darbu izstāde. Visbiežāk izstādēs viņš uzstājies ar klusajām dabām – uz vienkārša galda uzmesti vai grozā salikti bumbieri, āboli, plūmes, arī sēnes, sīpoli vai kāds dārzenis.

Citkārt metāla bļodā guļ asaris vai plaudis, turpat atrodas virtuves priekšmeti. Nekā ārēji skaista vai samākslota. Taču vienmēr skatītāji E.Kalnenieka gleznās baudījuši dzīves pilnasinības un neatkārtojamības noskārsmu, lietišķu pasaules kārtību, kas jaušama viņa darbos, allaž apliecinot liriski jūtīgu esamības uztveri.

Šajā izstādē Mākslas skolā klusās dabas ir noliktas maliņā. Meistars šoreiz apskatei nodevis tikai ainavas un portretus, žanrus, kuros arī rūpīgi un neatlaidīgi strādā, – pavisam 20 darbus. Pēc savas būtības tā ir unikāla iespēja ielūkoties mākslinieka «virtuvē». Parasti šādas gleznas neliek apskatei lielās izstādēs.

E.Kalnenieks bieži brauc dabā gleznot. Lielākoties viņš ņem līdzi nelielus kartonus, uz kuriem tad ar pasteļkrītiņiem tiek zīmēts. Tātad Mākslas skolā apskatāmas viņa studijas, skices, no kurām laiku pa laikam top lielie izstāžu darbi. Taču tas nebūt nenozīmē, ka tāpēc izstādes eksponāti būtu mazāk izstrādāti, pavirši vai tamlīdzīgi. E.Kalnenieks ir no tiem māksliniekiem, kurš pie katra darba – skices vai gleznas – strādā vienlīdz nopietni, pretējā gadījumā viņš šādus uzmetumus nevienam nerādītu – profesionālais gods to neļautu.

Tas, ka izstādē aplūkojamas skices pat no 1970.gada, mums dod iespēju mazliet ieskatīties E.Kalnenieka gleznošanas veida attīstībā – no ļoti tonāli niansēta krāsu lietojuma, kur krāsas sapludinātas viena ar otru tā, ka nejūt pasteļkrītiņa štrihus (Baltās naktis, 1982), līdz pēdējo gadu gleznošanas manierei, kurā nereti mākslinieks uzsver katru pasteļkrītiņa pieskārienu, tādējādi uzsverot, ka tas ir zīmējums (Salna, 2009; Ziema, bez datējuma).

Sākuma periodā E.Kalnenieks liekas jūsmīgs, teju vai sentimentāls, kamēr pēdējos gados darbos racionalitāte paslēpj viņa jūtīgo dvēseli. Taču visos gadījumos jaušama apbrīna par dabas neatkārtojamo skaistumu, noskaņu bagātību jebkurā vietā, kur piestāj mākslinieks. Pat liekas, ka E.Kalnenieks nemeklē skaistus dabasskatus, drīzāk uzsver motīva vienkāršību, parastumu, ikdienišķumu.

Tas pats sakāms arī par portretu skicēm, kurās, protams, likts uzsvars uz modeļa – jaunas meitenes un bērna – ārējo veidolu – sejas formu, pozu, kas atklāj tā savdabīgo iekšējo pasauli. Pozētāji vienmēr ieslīguši pārdomās, iegrimuši sevī. Jauno sieviešu portretējumos ieskanas kaut kas no madonniskas dvēseles tīrības un apgarotības, viņas dzīvo lielu notikumu priekšnojautās.

E.Kalnenieks nav čakls izstāžu rīkotājs, tādēļ aicinu ikvienu mākslas cienītāju atrast laiku, apskatīt un izbaudīt glezniecības pērlītes.

+ 2

ZZ.lv ARHĪVS

Edvīna Kalnenieka glezniecības pērlītes

Kategorijas