Atkarīgs no atkarīgajiem

2011. gada 8. februāris 10:01

2004

«Klau, Mediņ, tu jau esi kļuvis atkarīgs no atkarīgajiem!» Grostonas luterāņu draudzes mācītājs nesen pavēstīja draugam – katoļu priesterim un kapelānam Andrejam Mediņam. Kad Andrejs man to stāsta, pasmaidu par garīdznieku koleģiālu joku. Bet jokos, kā zināms, ir arī sava daļa patiesības. Grostonas garīdznieks apbrīnojami precīzi uztvēris Andreja kalpošanas īpašo ievirzi.

Priesteris Andrejs Mediņš vienmēr sekojis savai sirdsbalsij, un providence viņam sniegusi ļoti dāsnu iespēju sapņus īstenot «tūlīt un tagad». Andreju pazīstu 15 gadu un labi zinu, cik liels gribasspēks, talants, motivācija un patiesa ticība viņam palīdzējusi realizēt sapni dziļā pazemībā kalpot no dzīves izstumtajiem, atjaunot viņos cilvēcību. Nepazīstu nevienu citu garīdznieku, kurš aizvadītajā desmitgadē būtu izvirzījis tik grūti sasniedzamu mērķi. – Jau kopš 2001. gada pēc tavas ierosmes darbojas biedrība «Kalna svētību kopiena». Kā tā radās? Studējot Rīgas garīgajā seminārā, sapratu, ka baznīca pārāk daudz moralizē. Neieraudzīju nevienu izpausmi, kad vārdi tiktu īstenoti darbos. Pārāk daudz laika baznīca veltīja klajai pedagoģijai, nepiedāvājot tās reālu pieredzi. Mājās šo problēmu apspriedu ar mammu un tēvu. Sapņoju izveidot centru, kurā jaunieši dzīvotu kādu laiku un lūgtos. Nezināju, ka brīvajā pasaulē tādi jau sen pastāv. Man vienkārši bija ideja, kurai negaidot atsaucās tētis. Viņš pēc sarunas piezvanīja un pastāstīja, ka tuvumā esot puspamesta muižas ēka un ferma, kam vajadzīgi jauni īpašnieki. To viņš bija izlasījis vietējā laikrakstā. Aizbraucām abi, ieraudzījām graustu. Tajā mitinājās kolhoza viesstrādnieki ar saviem mājlopiem. Bruknas muiža – 19. gadsimta sākuma vēsturiska ēka – tolaik bija valsts nozīmes aizsargājams arhitektūras piemineklis. Biju šokēts un uzreiz piekritu tēva ierosinājumam to privatizēt. Lai iegūtu īpašuma tiesības, mums bija vajadzīgi deviņi gadi. – Tolaik tev jau bija vīzija par atkarīgo rehabilitācijas centru? Nepavisam. Es kalpoju Talsu draudzē, kad vakarā pie durvīm piezvanīja svešs cilvēks. Viņš bija ieradies ar savu sāpi – atkarību no narkotikām. Ja godīgi, toreiz it neko nezināju par narkotiskām vielām, taču intuitīvi jutu, ka problēma ir nopietna. Piedāvāju viesim uz laiku palikt Talsu katoļu draudzes namā. Tajā pašā dienā ieradās vēl divi cilvēki, kuri lūdza palīdzību. Biju izmisis, naktī ilgi, ilgi lūdzos pie altāra, bet Dieva atbildi nesaņēmu. Nākamajā rītā to man piepeši sniedza viens no ciemiņiem – Slaviks. Viņš ar savu atkarības problēmu bija apstaigājis lielāko daļu Rīgas draudžu un ticis atraidīts. Un tad Slaviks riskēja un devās uz laukiem. Brokastīs viņš sacīja: «Andrej, dod mums iespēju palikt šeit kopā ar līdzīgiem cilvēkiem, māci mums par Dievu, māci mūs strādāt, māci un nepamet!» Es apmulsu, jo nesapratu, kā lai palīdz. Talsu draudzes namā puiši uzturējās vairākas nedēļas. Tad sākās kurnēšana: ko tu esi šeit izmitinājis? Tūlīt viņi sāks laupīt un zagt! Mums tāpat pietiek problēmu bez tiem plukatām! Draudzei savā ziņā bija taisnība. Es pieņēmu izšķirīgu lēmumu atkarīgos aizvest uz Bruknu, kur dzīvošanai bija pārāk ekstrēmi apstākļi, bet mani vecāki jau bija nolēmuši palīdzēt šiem cilvēkiem.– Nespēju iedomāties, Andrej, kā tas notika! Vienkāršāk, nekā tev šķiet. Mamma uzņēmās atbildību par kopienas māju, bet tētis – par saimniekošanu. Sākumā viņi arī nodrošināja pirmo iedzīvotāju iztiku, ierādīja zēniem lauku darbus. Mediņi ir ļoti liela dzimta. Katrs nāca palīgā, līdz tika izveidota saimniecība – nopirkti lopi, atkarīgajiem jauniešiem iemācītas lauku darbu prasmes. Neticēsi, bet tajā laikā es nepavisam nesaistīju savu dzīvi ar atkarīgajiem. Domāju kā sabiedrības vairākums: kāpēc man vajadzētu sevi apgrūtināt ar kaut kādiem narkomāniem? Pa īstam viedi bija mani vecāki. Tad pamazām ieradās brīvprātīgie, savu atbalstu apliecināja sponsori, vēlāk – mecenāti. Taču iztika kopienas iedzīvotājiem jānopelna pašiem. Mums ir liela zemes platība dārzāju audzēšanai, ganībām, ir lopu un putnu kūts, mežs, kur vīrieši gatavo malku ziemai. Un tā būs arī turpmāk, lai gan atkarīgie jau trīs gadus Bruknas muižā var baudīt lielas ērtības, ko mums sagādāja piedalīšanās Eiropas Savienības projektos. Tomēr zinu – straujā saimnieciskā attīstība, kas notika pirmajos gados, dzīvojot ārkārtīgi skarbā vidē, diez vai būtu iespējama lielā komfortā. Bruknas muiža kļuvusi arī par kultūras, tūrisma un izglītības centru. Mums ir lieliska keramikas darbnīca, ko var izmantot ikviens, koncertzāle un tālākizglītības iespēju piedāvājumi. Biedrība «Kalna svētību kopiena» kā nozīmīgs lokāls kultūras centrs atvērta ikvienam. – Tu esi gan labi skolots, gan pieredzējis praktiķis. Saki man – ja, piemēram, šonedēļ kāds izdzers vairākas vīna pudeles un izsmēķēs desmit paciņas cigarešu, vai viņam taisnā ceļā vajadzētu doties uz atkarīgo kopienu? Ja cilvēks nespēj pateikt kategorisku nē, labāk patiešām ir doties uz kopienu. Tad nebūs par vēlu, jo izplatītais viedoklis par to, ka palīdzība jāmeklē, kad atkarība kļūst par traucēkli sev, ģimenei un sabiedrībai, nav īsti pareizs. Kopienā mēs uzņemam cilvēkus, kuri paši, nevis sievas, bērni, mātes, grib mainīties. Un katram ir jāzina drakoniskie noteikumi, kam būs jāpakļaujas. Smags fizisks darbs diendienā, regulāras lūgšanas, nakts vigilijas (īpašas lūgšanas no pulksten vieniem līdz diviem naktī par citiem, nevis sevi), kopienas visu noteikumu perfekta ievērošana. Minēšu piemēru: ja kāds ir ignorējis gonga skaņu un noteiktā laikā neatrodas pie kopgalda, viņam jāaizmirst par ēšanu un maltītes laikā skaļi jālasa konkrēti Svēto Rakstu vārdi. Ja kāds neizmazgātās zeķēs ieradies kapelā, turpmākās četras dienas viņam būs jāmazgā visu kopienas iedzīvotāju zeķes. Atkarību dziedināšanas terapija, kurā netiek izmantoti nekādi medikamenti, ir cilvēka pašcieņas rehabilitācija ar maigiem un reizēm arī ļoti skarbiem paņēmieniem. Dziedināšanā aktīvi izmantojam mākslas terapijas un drāmas metodes. Kopienai ir izcili brīvprātīgie sadarbības partneri. Latgales keramiķis Evalds Vasilevskis un biedrība «Pūdnīku skūla», piemēram, Bruknas muižā uzbūvēja māla apdedzināšanas cepli un iekārtoja keramikas darbnīcu, kam nav līdzvērtīgas pat bērnu mākslas skolās. Izglītoties mākslās var jebkurš, ne vien kopienas iedzīvotāji.– Un tomēr – kas ir tavi dzīves apliecināšanas avoti, un kā iespējams saglabāt cilvēcību un dzīvotgribu mums, kuriem ir mazjaudīgākas «baterijas» nekā tev? Mans dzīves mērķis ir tāda kalpošana, uz kādu mudināja Kalkutas Māte Terēze. Viņa ir manas dzīves dominante. Bet piepildījumu gūstu, uzņemoties gandrīz neiespējamas lietas. Tādas, ko citi iepriekš uzskatījuši par utopiju. Man tik ļoti patīk diendienā atrasties starp daudziem un dažādiem cilvēkiem, ka nevaru pat vārdos izteikt! Bez mūzikas un vizuālās mākslas savu kalpošanu vispār nespēju iedomāties. Kā jebkurš cilvēks var saglabāt cilvēcību? Es domāju – vajag vienkārši dzīvot, sapņot un nebaidīties, vai tas piepildīsies. Sapņot, bet vienlaikus censties apstāties, nepaiet garām citiem cilvēkiem. Ievērot viņus, uzmundrināt, pateikt ko labu. Tas ir žests, ar ko mēs cilvēciskojam savu un sabiedrības dzīvi.

ZZ.lv ARHĪVS

Atkarīgs no atkarīgajiem

Kategorijas