Rīt būs labāk nekā šodien

2011. gada 16. februāris 19:38

1518

Kontrabasists Gunārs Upatnieks triumfējis vairākos prestižos starptautiskos mūziķu konkursos. Kritiķi viņu ierindo slavenāko jauno latviešu mūziķu plejādē, salīdzinot ar Elīnu Garanču, Baibu Skridi un Andri Nelsonu. Klausītāji pēc koncertiem apgalvo – nav varējuši pat iedomāties, ka kontrabasu var spēlēt tik virtuozi.

Tiekamies Ziemassvētku laikā, kad mūziķis no «lielajiem pasaules ceļiem» atgriezies Latvijā. Gunārs runā nesteidzīgi, neizplūst garos teikumos. Kā pats smejas – nevarot jau aizbēgt no savas latviskās mentalitātes. Toties koncertos viņš ļaujoties emocijām un klausītājiem atklājot sevi visu. Viņaprāt, jebkurš šķērslis ir pārvarams, ja paļaujies uz saviem spēkiem un dari darbu pēc labākās sirdsapziņas. – Kā sākāt apgūt mūziku? Esmu tāds, kāds esmu, – vecāku dēļ. Piedzimu un līdz 14 gadu vecumam dzīvoju Jelgavā. Vēlāk pārcēlāmies uz Rīgu. Mani vecvecāki bija pasniedzēji Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Vecāki ir mūziķi – tētis ir kontrabasists Latvijas Nacionālajā operā, mamma spēlē vijoli Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī. Man ir trīs brāļi un divas māsas – īstenībā apbrīnojami, kā vecāki ar darbiem un braukāšanu no Jelgavas uz Rīgu tika ar mums visiem galā. Mūzikas mācīšanās bērnībā man nebija spiesta lieta – kādu piecu gadu vecumā pamēģināju klavieres, taču bija skaidrs, ka nekas labs nesanāks. Skolas laikā nodarbojos ar sportu – basketbolu, airēšanu, bet pie mūzikas atgriezos 13 gadu vecumā. Tad jau man tiešām patika tas, ko daru, – varbūt tāpēc arī progress nāca ātrāk.Kad pašam būs bērni, domāju, arī spiest nespiedīšu, bet noteikti kādu mūzikas instrumentu viņi spēlēs. Pēc vispārējās pieredzes var secināt – tas ļoti paplašina redzesloku, arī intelektuālā saprašana tad ir daudz labāka. Esmu pārliecināts, ka jaunībā ir jādara viss un nevar koncentrēties tikai uz vienu lietu.– Vai protat arī lauku darbus? Vecpiebalgā dzīvoja vecmāmiņa ar vecotēvu, un manas bērnības vasaras pagāja laukos, bez mūzikas instrumentiem. Protu visus lauku darbus, izņemot govs slaukšanu. Māku zāli pļaut, kūti tīrīt, sienu kraut un vest. Pēc tam jau tulznas līdz ziemai pazūd. (Smaida.) – Kāpēc izvēlējāties spēlēt kontrabasu?Droši vien vecāku ietekmē – mans tētis ir ļoti labs kontrabasists. Turklāt pasaulē arvien vairāk kontrabass sāk parādīties kā solo instruments, izaugsmes perspektīva ir ļoti liela. Katrā ziņā es domāju, ka kontrabass šobrīd «ķer ciet» čellu un vijoli, kas no stīgu instrumentiem ir populārākie. Liels prieks, ka Latvijā to sāk novērtēt. Arī tas ir pluss, ka pēdējos gados instruments tehniski ļoti pilnveidojas. Domāju – arī komponistiem interesanti, ka vienmēr ir iespēja atklāt kaut ko jaunu. – Pasaules slavu iekarojušajam latviešu komponistam Pēterim Vaskam arī ir kontrabasista izglītība. Vai viņš ir ko sarakstījis speciāli jums? Man viņš nav neko uzrakstījis. Diemžēl. Esmu runājis par to ar komponistu, bet viņš šobrīd aizbildinās ar laika trūkumu, esot ļoti daudz darba. Bet varbūt pienāks arī mans laiks. Cerības noteikti neesmu atmetis. 2009. gada janvārī atskaņoju Alvila Altmaņa kontrabasa koncertu, kas būtībā tāds ir pirmais latviešu mūzikā un sacerēts tieši man. Skaņdarbs ir vairāk klasiski romantiskā manierē un īsti neatbilst modernās mūzikas statusam. Vienlaikus melodiskais, liriskais stils ir vairāk klausītājiem, ne tikai mūzikas ekspertiem saprotams. – Kāda mūzika jums pašam tuvākā? Kā uztverat savu instrumentu? Man visvairāk patīk romantiskā mūzika. Īsti nezinu, vai tas nozīmē, ka esmu romantiķis. (Iesmejas.) Taču melodija un harmonijas – tas man ir vistuvākais. Protams, arī baroks, klasicisms ļoti patīk. Ar savu instrumentu es cenšos apieties pēc iespējas saudzīgāk, nodrošināt tam labāko. Kontrabass nav kā mans draugs, tas vairāk mani papildina – koncertā caur viņu cenšos parādīt savas emocijas. Instrumentam ir dvēsele, bet kā dzīvu būtni es gan to neuztveru. Līdz tādai stadijai, lai runātos ar kontrabasu, vēl neesmu nonācis. – Kur smeļaties enerģiju? Vai esat vairāk reālists? Domāju, ka jā. Man ļoti patīk koncertos izlikt sevi kā uz delnas un atdot klausītājiem maksimumu. Bet ārpus mūzikas es cenšos dzīvot normāli, sakrāt enerģiju tieši koncerta mirklim. Zinu vairākus aktierus, kuriem pamazām jau visa dzīve pārvērtusies par vienu vienīgu teātri. Manuprāt, māksliniekam ir svarīgi ieiet tēlā un atkal iziet no tā. Enerģiju var smelties it kā ļoti vienkāršās lietās. Ģimene, sieva mani ļoti atbalsta. Sports labi palīdz atslēgties, sakārtot emocionālo stāvokli – es spēlēju basketbolu vai eju skriet. Neesmu izcils pavārs, bet man patīk gatavot mājas apstākļos. Varu uztaisīt lazanju vai tiramisu.– Cik liela nozīme mūziķa dzīvē ir skolotājiem un oficiālajiem izglītības dokumentiem? Skolotājam ir ļoti liela nozīme – svarīgi, kas un kā tevi virza un motivē, cik profesionāls ir pasniedzējs. Man ļoti, ļoti paveicies ar pedagogiem. Latvijā mācījos pie Sergeja Brīnuma, viņš bija ilggadējs Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra kontrabasu grupas koncertmeistars. Pēc tam man veidojās ļoti laba saikne ar profesoru Miloslavu Jelineku, pie viņa studēju maģistrantūrā Čehijā L.Janāčeka Mūzikas akadēmijā Brno. Protams, ir svarīgi, lai skola godam pabeigta un saņemts attiecīgais dokuments. Bet būtībā tikai izglītības kvalitātei ir nozīme, nevis papīriem un grādiem. Domāju, tas ir kā jebkurā citā profesijā. Cilvēks jau var mācīties visu dzīvi. Ne velti ir teiciens – mūžu dzīvo, mūžu mācies. Kopš 2010. gada strādāju Norvēģijā. Spēlēju Bergenas Filharmoniskajā orķestrī, man ir arī pirmais skolnieks augstskolā. Pats esmu gājis cauri diezgan garam izglītības procesam, un man viss nav nācis no dabas. Tāpēc jūtu, ka ir arī daudz ko dot skolniekam. Man patīk pedagoga darbs, un domāju to darīt arī nākotnē. – Kā vērtējat atzinību konkursos? Daudzi uzskata, ka sacensības var būt tikai sportā, muzikālo sniegumu tādā veidā nav iespējams objektīvi novērtēt. Es šādam viedoklim nepiekrītu. Zināmā mērā tas, protams, ir subjektīvi. Bet man liekas, ka jauniem mūziķiem ir ļoti svarīgi tikt novērtētiem un sacensties ar citiem sava vecuma jauniešiem. Ne vienmēr konkurss būs veiksmīgs, bet tev pateiks, kas jāuzlabo, kāpēc tu vēl neesi pilnīgs. Tieši kritika visvairāk bīda uz priekšu. Latvijā ir divas galējības – vai nu cilvēku pārlieku kritizēšana, vai arī pārlieka celšana debesīs. Pietrūkst tāda objektīva skatījuma. Varbūt no vienas puses tas ir labi, ka pārsvarā virsroku ņem kritizēšana. (Smaida.) Lai arī bieži vien tas nav patīkami, jaunajiem mūziķiem dažkārt svarīgi just, ka neesi pati pilnība. – Kā pats uztverat kritiku? Lai cik tas būtu nepatīkami, jebkura kritika vienmēr ved uz progresu – protams, ja tajā ir kaut neliela daļa objektivitātes. Jo tu vairāk saskati savas sliktās puses, jo tas dara tevi labāku, – tas ir ļoti būtiski. Ja cilvēks ir ļoti labās domās par sevi, tad neviena kritika viņam nešķitīs objektīva un viņš vienkārši neņems to galvā. Ja kādam ir zvaigžņu slimība, tad tur nekas nelīdzēs. Man liekas – paškritika ir svarīga. Jāsaprot, ka tu vienmēr vari būt labāks. Tiklīdz sāc domāt – viss, esmu sasniedzis savu maksimumu, tad arī zvaigžņu slimība klāt. – Tad laikam arī pēc uzvaras ARD konkursā Minhenē nedomājāt, ka tas bija jūsu labākais priekšnesums? Nē, ne tuvu. Protams, sajūtas ir izcilas – sajūsma un prieks. Turklāt redzēt savu profesoru raudam... Bet, ja man prasa, – tas nebija labākais sniegums. Kad bija labākais priekšnesums? Šodien būs labāks nekā vakar, un rīt varētu būt labāks nekā šodien. – Kādā no savām intervijām esat teicis, ka mūzikas jomā Latvijas vārds joprojām skan lepni. Visā pasaulē cilvēki pat nesaprot, kā tas var būt – no divu miljonu iedzīvotāju valsts nāk tiešām daudzi izcili mūziķi. Zināmā mērā tas ir fenomens, kas dara siltu sirdi. Cerams, ka to nepazaudēsim un mūzikas izglītība Latvijā turpināsies. Ko es varētu vēlēties – lai pēc iespējas vairāk bērnu tiktu iepazīstināti ar mūziku. Nav jākļūst par mūziķi, bet lai vismaz pamēģina. Man ir pārliecība, ka paši talantīgākie bērni instrumentu nemaz neierauga. Tikai tie, kurus vecāki aizved uz mūzikas skolu, sāk muzicēt.– Esat piedalījies arī labdarības akcijās. Par kādiem jautājumiem jūs aicinātu vairāk padomāt šajā laikā? Ar labdarības idejām vairāk nāk sieva Ilze. Viens pats varbūt neietu tādā virzienā, bet kopā mums tas labi sanāk. Pasākumā, kur vācām ziedojumus priekšlaicīgi dzimušu bērnu nodaļai slimnīcā, cilvēki saziedoja nepieciešamo naudu gēla matračiem. Bija sajūta, ka labs darbs izdarīts. Diemžēl globālas lietas ar labdarības koncertiem nekādā veidā nav izlabojamas. Latvijas lauki pamazām aizaug, ciemati un pat veselas pilsētas aizceļo uz citām zemēm vai centralizējas Rīgā. Gribas cerēt, ka tomēr kaut kas virzīsies uz labo pusi. Varētu novēlēt, lai katrs cilvēks mēģina savu darāmo paveikt pēc labākās sirdsapziņas. Ja mēs visi strādāsim un centīsimies, tad jau arī valstī kopumā ies uz augšu. Dažkārt cilvēkiem patīk kurnēt, ka viss ir slikti, bet bieži vien tas arī ir vienīgais, ko tāds kurnētājs var. Vajag vairāk strādāt un vairāk domāt, kā padarīt labāk, nevis tikai sūroties, ka ir tik slikti. Svarīgi ir neiestigt sevis žēlošanā, bet domāt, kā to visu vērst par labu.

ZZ.lv ARHĪVS

Rīt būs labāk nekā šodien

Kategorijas