Mācītājs Kovaļovs: «Satver mieru un prieku, ka vari vienkārši būt!»

2012. gada 24. decembris 22:27

1951

Mācītājs Kovaļovs: «Satver mieru un prieku, ka vari vienkārši būt!»

Pirms kāda laika redzēju gleznu «Pazudušais ķēniņš». Tur bija attēloti Jāzeps un Marija, ganiņi, silīte, lopiņi – visa Ziemassvētku aina –, taču nebija paša galvenā – Bērna. Daudz domājot par šo gleznu, man šķiet – tā iezīmē stāvokli, kurā bieži vien esam. Mēs skrienam, nesamies. Vienā brīdī Ziemassvētki ir garām, bet galveno neesam piedzīvojuši.

Manuprāt, labākais piemērs, kā svētkus nosvinēt, ir pati Marija. Bērnu nevar atrast un saķert, kā mēs to parasti mēģinām ar dažādām noskaņām vai kaut ko mākslīgu. Viņu var vienkārši uzņemt. Tas nozīmē, ka katrs cilvēks ne vien svētkos, bet dzīvē ir bērns. Katrs esam kā maza liesmiņa – viena stiprāka, cita vājāka. To ir ļoti viegli nodzēst, ja sūdzamies, cik viss ir slikti, kā man kāds nepatīk vai neapmierina. Taču liesmiņu var arī uzpūst un aizdegt.Man patīk viens no sinonīmiem vārdam «mīlestība» – cieņa. Sakot, ka Dievs mūs mīl, Viņš pasaka, ka ciena mūs. Bieži vien, skatoties uz sevi, redzam daudz sliktā un negatīvā. Tas nospiež. Kādreiz pat zaudējam cieņu pret sevi. Taču, ieraugot, ka visa Visuma Radītājs mani ciena, rodas cieņa ne tikai pret sevi, bet arī apkārtējiem cilvēkiem.Pērn piedzīvoju pamācošu situāciju. Mums baznīcā ir veci ļaudis, kas ik pa brīdim jāaprauga. Todien vairākas tantes jau bijām apciemojuši. Palikusi tikai viena, bet tā vairs negribas nekur doties... Vakars vēls. Gribas būt mājās pie savējiem. Tomēr mēs aizbraucām. Izklauvējāmies, bet reakcijas nekādas. Pie sevis jau nopriecājos, ka neviena nav, bet nē – iekšā tomēr viens ņurd un pukojas: «Nelaidīšu iekšā! Kas jūs tādi esat?» «Tā tik vēl trūka – dusmīga!» neapmierināts nodomāju. Tantuks lēnām attipina, atver durvis. «Redzi, Anniņ, mēs no Annas baznīcas esam pie tevis atbraukuši,» sakām. Viņa nometās ceļos un sāka histēriski raudāt – jūs mani atcerējāties! Nodomāju – ak, tu, grēka pagale, tāds! Tam cilvēkam esi vienīgā gaisma, kas iepriecina un dod cerību, un viņš tevi tā svētī!Bieži vien paskrienam šādiem mirkļiem garām, jo paši netiekam ar sevi galā. Taču, kad šis Bērns ir silītē, arī svētki top īpaši, un varam tos svinēt. Gribas būt bez maskām un slogiem. Vienkārši būt. Kaut vai ielīst siltās zeķēs, iedegt eglītē svecītes, apsēsties kopā ar bērniem un priecāties, izslēdzot visus televizorus. Taču bieži vien mēs vairs nemākam būt šie bērni un mākslīgā veidā nespējam satvert. Tāpēc arī Ziemassvētkos dievkalpojumā cilvēki parasti nāk un meklē kaut ko vienkāršu, bez viltus. Taču, kādreiz neatrodot to, atkal paskrien garām.Uz Ziemassvētkiem lielveikalos parasti ir dažādas akcijas – «sīcene» paliek pāri, un iemetam to kastītē. Un cik dod bagātie? Taču, redzot, kā ziedo daudz bērnu un vecu cilvēku, man šķiet, ka šo svētku svinēšanas jēga nav tajā, ka atraujam kaut ko no sevis vai uzdāvinām dāvanu, bet uzņemamies zināmu patronāžu par cilvēkiem mums apkārt. Ielaižam viņus dziļāk nekā tikai savā priekšnamā. Sākot no ģimenes. Kad apzinies, ka tev blakus ir bērni un cik burvīgi viņi ir. Ka tev ir kāds, ar ko brīžam pastrīdēties, – tava sieva. Tev ir kaimiņi. Pilsēta, kurā tu dzīvo. Tas maina mūsu iekšējo stāvokli – sirds kļūst lielāka. Sāc redzēt, cik tajā daudz vietas!Tāpēc izmanto iespēju piedzīvot mieru un prieku, ko sola šie svētki. Tā ir viena no privilēģijām, ko sniedz dzīve. Parasti to uztveram plāksnē – man vajag, man jādara, atkal tās dāvanas. Īpaši Rīgā to var just, ka lielveikalos cits citu stumda ar ratiņiem. Iet vaļā pirkšana un pārdošana. Visi skrien. Taču es drīkstu vienkārši būt. Tas rada prieku, un svētku būtība jau ir svinēt.Miers rodas brīdī, kad apstājies un izdzīvo to, kas esi. Šogad kā tāda govs zāli pārgremoju atziņu, ka bieži vien esam ieplūduši briesmīgā dzīves ritmā. Mums prasa – kas tu esi šajā pasaulē? Ko esi sasniedzis? Vai pabeidzi skolu? Kādas ir tavas svešvalodas zināšanas? Tā ir rietumnieku domāšana – ķert un grābt pēc iespējas vairāk. Maksimāli izspiest no šīs dzīves. Savukārt Austrumu domāšana, ko kurienes arī ceļas Kristus, ir – nevis izprast Dievu, bet apklust un piedzīvot Viņu. Tad arī rodas miers, kad saproti – šī pasaule bez tevis var iztikt ne tikai šo mirkli, bet arī dienu. Īstā jēga ir nevis izskriet šai dzīvei cauri, bet pateikties. Miers tāpat iestājas, kad saproti – kāds tevi mīl neatkarīgi no tā, kā pasaule tevi vērtē. Dievs tevi ļoti ciena un mīl. Nevis tāpēc, ka esi labs vai slikts, bet vienkārši esi.Tāpēc šajos Ziemassvētkos novēlu pirmkārt būt kā bērnam sevī. Nolikt malā maskas, ko bieži vien nesam, ārieni. Būt kopā ar ģimeni un draugiem. Atcerēties vecos draugus, kurus esam aizmirsuši. Apraudzīt savus vecākus. Salīgt mieru ar tuviniekiem. Un piedzīvot prieku, kas rodas nevis no tā, ka nesu kādas nastas un pienākumus, bet sirdī aptveru, ka drīkstu dzīvot un būt, kas esmu. Drīkstu mīlēt, būt tēvs, draugs. Izbaudīt šo brīdi un piedzīvot visu, kas man apkārt notiek, – šo pasauli. Tā vienkārši ir skaista!Kaspars Kovaļovs, Jelgavas Sv.Annas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs

ZZ.lv ARHĪVS

Mācītājs Kovaļovs: «Satver mieru un prieku, ka vari vienkārši būt!»

Kategorijas