Jūras karaliene – Venēcija

2011. gada 31. marts 15:38

1503

Kādreiz bērnībā Venēcija šķita tāla, nesasniedzama zeme. Tagad, kad pasaule kļuvusi «mazāka», piepildījās mans sapnis apmeklēt šo pilsētu.

Kopā ar tūristu grupu uz Venēciju devos pašā vasaras viducī – jūlijā. Nakti pārlaidām Fusinas kempingā, kas bija necerēti tīrs un kārtīgs. Vienīgi jārēķinās ar kaimiņu un putnu trokšņošanu. No rīta ar kuģīti pa pāļu iezīmētu jūras ceļu devāmies uz pasakaino ūdens pilsētu. «Automašīnas» uz ūdensPirmais, kas ienāk prātā, dzirdot vārdu Venēcija, ir gondolas. Tās mūsu izpratnē varētu nosaukt par «automašīnām» uz ūdens, jo ielu vietā šajā pilsētā ir kanāli. Bet viss notiek – satiksme ir dzīva, un visur pilns ļaužu. Kanāla malās izvietotas ceļa zīmes, kas, piemēram, nosaka atļauto ātrumu, pa kuru pusi drīkst apdzīt, apzīmē braukšanas joslu skaitu. Ūdens policija rūpīgi seko, lai noteikumi tiktu ievēroti. Dažos krustojumos ir arī luksofori, šauros – lieli spoguļi. Venēcija pārsteidz jau ar to vien, ka tur, kur pie mums ir zeme zem kājām, šajā pilsētā viļņojas ūdens. Peldoši autobusi un taksometri, simtiem tiltiņu, vairāk nekā simts salu un saliņu. Pat kapsēta atrodas uz salas. Ieejas veikalos, restorānos beidzas vai sākas ūdenī. Visas dzīvojamās mājas arī ir ūdenī. Cilvēki dzīvo namu augšējos stāvos, jo pirmajā ir «garāža», kur tiek novietota laiva. Lielākā daļa venēciešu pārcēlušies uz dzīvi krastā un uz salas tikai strādā. Visu pilsētu šķērso galvenā «iela» – četrus kilometrus garais Lielais kanāls. Slavenākās vietas pilsētā – Svētā Marka laukums ar baziliku un no akmens mežģīnēm veidotā Dodžu pils, kā arī senākais Venēcijas tilts Rialto, kas turas uz 12 000 pāļiem. Fotogrāfijās un filmās Svētā Marka laukums parasti redzams ar baložu simtiem, bet es manīju tikai dažus putnus, jo vairākus gadus ir spēkā aizliegums tirgot tiem barību. Uz ēku jumtu apmalēm un citām vietām, kur mēdz uzturēties baloži, sadzītas asas nagliņas, lai putni nebojātu kultūras pieminekļus. Burano un MuranoKādreiz man šķita, ka šķībs ir tikai Pizas tornis, taču Venēcijā šķībi izskatās gandrīz visi torņi, jo pilsēta pamazām grimst. Parasti tūristiem iesaka apmeklēt Murano salu, kur darbojas stikla pūtēji, un Burano salu, kur darina mežģīnes. Murano stikla meistari pirmie sāka ražot kvalitatīvus spoguļus, jo atklāja, kā iegūt caurspīdīgu un bezkrāsainu stiklu. 16. gadsimtā spogulis maksāja daudzreiz vairāk nekā Rafaela glezna. Par Venēcijas spoguļu izgatavošanas metodes izpaušanu draudēja nāvessods. Diemžēl Murano salu laika limita dēļ neapmeklējām. Izvēlējāmies doties uz Burano, jo tur arī apkārtne ir ļoti skaista. Visas mājas nokrāsotas atšķirīgās košās krāsās un izskatās kā pasaku namiņi. Veikaliņā var aplūkot un iegādāties no mežģīnēm darinātas lietas. Turpat simpātiska kundzīte gados darina savu rokdarbu – redzam skaistuma tapšanas procesu. Biju dzirdējusi, ka Venēcija smirdot. Nekā tamlīdzīga! Gaiss ir svaigs, ar patīkamu ūdens smaržu. Saka – Venēcija vai nu iepatīkas, vai arī pavisam nepatīk. Mani šī grimstošā pilsēta savaldzināja. Noteikti gribētos tur pabūt arī citā laikā, piemēram, kad ir karnevāls. Tāpēc saku: «Arrivederci, Venezia!» (Uz redzēšanos, Venēcija!)

ZZ.lv ARHĪVS

Jūras karaliene – Venēcija

Kategorijas