ZZ.lv ARHĪVS

Zemgalē cūkas vēl neizkauj, lai gan strādā ar zaudējumiem

> www.zz.lv

2011. gada 23. aprīlis 11:35

2211
Zemgalē cūkas vēl neizkauj, lai gan strādā ar zaudējumiem

Straujā ražošanas pašizmaksas pieauguma dēļ masveida cūku izkaušana Zemgali pagaidām neskar, taču cūkaudzētājiem jānoturas līdz rudenim, kad barības un produkcijas cenas varētu izlīdzināties, ziņo bauskasdzive.lv.

Tā nav īsti patiesa aina, «Bauskas Dzīvei» sacījis Bauskas novada Īslīces pagasta cūkkopības uzņēmuma SIA «Gaižēni» īpašnieks Alekss Rasmusens, komentējot nu jau bijušā Latvijas Cūku audzētāju asociācijas direktora Vara Sīmaņa pirms dažām nedēļām izteikto piedraudējumu - ja Zemkopības ministrija neatvēlēs nozares uzņēmumiem valsts atbalstu, tie visi slēgs ražošanu.Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta apkopotie dati apstiprina - patlaban cūkkopība ir uz robežas un strādā ar zaudējumiem, jo lopbarības graudu cena patlaban ir divreiz lielāka nekā pērn šai laikā, pa gadu kāpjot no 70, 80 līdz 150, 160 latiem par tonnu, un barības izmaksas aizņem 65% ražošanas pašizmaksā. Tomēr Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra vadītājas Ingūnas Gulbes rīcībā nav ziņu par cūku saimniecību likvidēšanu Zemgalē, kas gan notiekot citos reģionos. «Bauskas Dzīvei» pāris nedēļās mūspuses novados izdevās atrast vienu nelielu saimniecību, kurā cūku nobarošana kā viens no darbības virzieniem patlaban atlikts malā. Saimniece, kura vēlas saglabāt anonimitāti, skaidro, ka pašlaik ienesīgāka ir putnu turēšana - arī tie ēd graudus, un par produkciju - gan olām, gan gaļu - salīdzinoši maksā labāk. Taču, ja cenas izlīdzinātos, viņa atjaunotu cūku nobarošanu - labākos gados šeit turētas 5 - 10 nobarojamu cūku un trīs, četras sivēnmātes. «Karbonāde un pašu gatavotas desas tomēr pārspēj veikalā nopērkamo,» pamato zemniece. Šāds saimniekošanas modelis - neliela, būtībā naturālā saimniecība - ir vairākiem tūkstošiem cūkkopēju valstī. Apmēram 100 ģimenes uzņēmumu iztiku gādā ar 100 -200 sivēnmāšu turēšanu, un lielo cūku kompleksu skaits patlaban ir 24. Jebkurā situācijā jādomā par efektivitāti, uzsver A. Rasmusens un V. Sīmanis. Jāpārskata visas izmaksas, un nedrīkst nenovērtēt cilvēka faktoru - ar dzīvniekiem saistītajās nozarēs svarīgākais ir labs kopējs, jo barība un apstākļi visiem ir līdzīgi. A. Rasmusens atzīst - arī viņa sivēnmāšu komplekss «Gaižēni» patlaban strādā zem pašizmaksas, lai arī izdevumi samēroti līdz minimumam: «Jā, zaudējam naudu katru dienu, bet ceram uz labākiem laikiem. Mūžīgi, protams, es tā nevaru strādāt, bet kādu gadu varu izturēt.» Viņš iesaka mazajiem audzētājiem meklēt kooperācijas iespējas: «Arī pieninieki vēl nesen nevarēja vienoties, bet tagad no viņiem var mācīties!» Katram saimniekam ir sava sāpju robeža. Ja saimniecība strādā bez kredītlīdzekļiem, lai arī ne tik modernā ražotnē, tā varēs strādāt ilgāk. Vieglāk tiem, kuriem ir barības rezerves, vai nu rudenī pirktas lētāk, vai pašu izaudzētas. V. Sīmanis skaidro, ka tā ir priekšrocība Eiropas cūkaudzētājiem, jo, piemēram, Vācijā visām saimniecībām ir sava zeme barības audzēšanai, kamēr Latvijā daudzviet saimnieki tagad spiesti meklēt nomas platības. Vienotais tirgus mums sagādājis ne tikai Vācijas dioksīna skandāla izraisītu gaļas pieplūdumu, par kuras tīrību gan galvo Pārtikas un veterinārais dienests, bet arī pārprodukciju, kas liedz celties cenai. «Eiropā saražojam 6% vairāk cūkgaļas, nekā paši patērējam, tāpēc jāeksportē uz trešajām valstīm,» skaidro A. Rasmusens. Tiesa, ja mazāk efektīvie cūkgaļas ražotāji iznīks, piedāvājums saruks un cenai vajadzētu kāpt. «Nevar taču būt, ka Latvija kā lauksaimniecības valsts nevar nodrošināt sevi ar gaļu un vēl eksportēt!» iesaucas A. Rasmusens. V.Sīmanis brīdina, ka maijā tirgū nāks marta intervences iepirkuma cūkgaļa, kas patlaban 160 tūkstoš tonnu apjomā glabājas valstu apmaksātās saldētavās. Tas cenu, visticamāk, atkal pazeminās, un galvenā cerība būs Krievijas eksporta tirgus, kuru var izmantot sertificēti ražotāji. Viņš gan atgādina, ka līdzīga krīze bijusi arī pērn. Uz ZM lobētu valsts atbalstu kā piensaimnieki cūkkopēji pagaidām cerēt nevarot gan krīzes, gan vājākas ietekmes varas struktūrās dēļ.